Une

The only one who can tell you „you can't” is you. And you don't have to listen*

2012-01-25T20:26:00.000+02:00

Ja reizesi, kādā vīlies tam ir grūti pārkāpt pāri. Ko darīt ja šīs vilšanās dēļ sācneuzticēties visiem? Sarunā ar draudzeni uzklausīju viņas pārdomas par vilšanossavos padotajos. Bieži viņi neattaisno uz sevi liktās cerības, draudzene tad dusmojasuz sevi un nosolās, ka nekad vairs neuzticēsies. Tomēr viņa sev doto solījumunetur un atkal no jauna notic. Varbūt viņa ir nebeidzama optimiste, un kāzināms, optimisms un pozitīva domāšana nav īsti tā raksturīgākā latviešuīpašība, bet es turu īkšķus, lai šo gaišo skatījumu uz lietām viņa nekad nezaudētu.

Kāpēctā? Tāpēc, ka patiesi, starp desmitiem slikto piemēru būs viens labais, betpārstājot tādai iespējai ticēt, mēs to vienkārši palaidīsim garām. Piemēram,mans jau izslavētais gadījums ar kontrolieriem, kas manu izmisumu unattaisnošanos ar pēkšņi saplīsušo e-talonu uztvēra par meliem, jo ikdienu viņi sastop simtiem tādu, kas šādi attaisnojoties ik dienu brauc „parzaķi”. Šis ir no tiem reāli saprotamajiem piemēriem, kāpēc kontrolieri ar manirīkojās tieši tā un ne citādāk. Dažādi indivīdi un situācijas ir padarījušas viņustik tēraudzcietus, ka nu jau ir grūti atšķirt, kad cilvēks stāsta patiesību,bet, kad melo.

Protams,runa nav par kontrolieriem. Runa ir par mums jebkurā ikdienas situācijā. Kā,lai mēs zinām, kad mums nav dota iespēja un ir atteikts ne jau mūsu, betiepriekšējās negatīvās pieredzes dēļ? Es domāju, ka bieži. Ne mazums reižu esamteikuši un dzirdējuši – tādus kā tevi es pazīstu; tādiem kā tu es redzu cauri utl. Un Vaivienmēr mums ir izrādījusies taisnība?

Cik navdzirdēti tādi gadījumi, kad, kāds nenoticot sev, savai idejai un projektam toir pārdevis par nieka grašiem, bet, kāds, kas to nopircis – noticot idejai irkļuvis stāvus bagāts. Tāpat ar cilvēkiem, kādam nav dota iespēja, joneatbilstot kādiem tur pieņemtiem standartiem, bet vēlāk... vēlāk šis izbrāķētais cilvēkslūkojas uz mums no visām kino afišām, savu aģentu, kas noticēja.. padarot laimīgu un, protams, kas nav mazsvarīgi – bagātu ;)

Zinu,nav viegli. Man pašai ir grūtības ar ticību sev, citiem .. bet tā nevar dzīvot.Tā mēs stāvam uz vietas, neļaujot pat vistrakākajām idejām, visdullākajiemcilvēkiem mainīt sevi un mūsu pasauli un domāšanu.

* citāts no Nike.

manas barikādes

2012-01-20T23:58:00.001+02:00

Es pārbaudīju un nobrīnījos. Tiešāmpēdējo divu gadu laikā neviena ieraksta par janvāra notikumiem 1991.gadā. Ejotgarām Rīgas Domes Barikāžu atceres dienu pasākumu plakātiem Rīgas ielās, kasvēsta par to, ka, lai arī tajās dienāsvisi gaidīja tankus un šaušanu, patiesībā tas esot bijis pats miermīlīgākaislaiks, kad visa tauta esot bijusi vienota. Vienota, tieši tas, kas šobrīdpietrūkst mūsdienu Latvijā, tikai nieka 21 gadu pēc notikušā. Varbūt veselīgibūtu atskatīties uz tā laika notikumiem un mēģināt izjust tā laika cilvēku sajūtas,lai apstātos, padomātu... padomātu par ko mēs šajā divdesmit viena gada laikā esamkļuvuši.

Man toreiz bija 7 gadi, betatmiņā ir palikuši daži no tā laika notikumiem. Tā kā dzīvojām Vecrīgā, pašānotikumu degpunktā – pie Doma laukuma, tanku ierašanos gaidījām vismazāk. Vecāki,gatavojoties iebrukumam mani un brāli pirms tam instruēja – ja notiek apšaude, slēpjaties virtuvē. Šimpadomam bija dažādi iemesli, viens no tiem, ka logi bija uz iekšpagalma pusi,bet caur biezajām mūra sienām lodes cauri netiktu. Bailes no lodēm sākāsmirklī, kad augšstāva kaimiņienei, kāda no tām trāpīja tieši viesistabaslielajā spogulī. Bailes paspilgtināja fakts, ka dažas sekundes pirms notikušā,viņa bija tajā lūkojusies. Protams, ja trāpītu lielgabals... diez vai virtuvemūs glābtu.

Tanki nebrauca. Mēs atslābām. Līdz,kādu rītu es pamodos no mammas kliedzieniem – tie tuvojas. To stobri ir vērsti pret mūsu mājas logiem. Bija agrsrīts, es vēl gulēju. Caur miegam dzirdot kliedzienus, vēl pusaizmigusiizslīdēju no gultas un rāpoju uz virtuvi, ieslēpos vistālākajā stūrī – un iespējams,ka turpināju gulēt. Nākamreiz atjēdzos, kad mamma atkal kliedza, nu jau – kur Una, kur Una? Saprotot, ka managulta ir tukša. Tā ir epizode, kad piedzīvojām kopīgas bailes. Brālis toreizbija mani ieraudzījis un apsauca mammu – viņajau ir te. Ja nemaldos, toreiz mēs pat smējāmies. Tie bija tieši tiksirreāli, kā šis stāsts – te kliedzieni un bailes. Te saliedētība un nebeidzamamīlestība.

Mīļākās ir manas atmiņas parrituālu ik vakaru un rītu gatavot maizītes, karstu tēju un nest tiem, kas piebarikādēm sēdēja atbraukuši no tālākiem Latvijas nostūriem. Ik dienu es lūdzos,lai ņem mani līdzi. Vienreiz man ļāva. Tēvs no rokām neizlaida mazu, sarkanupārnēsājamo radio. Tādus līdzīgus daudzi klausījās arī pie ugunskuriem Vecrīgā.Radio tolaik bija operatīvākais uzziņas avots. Atceros, ka tēja tika ielietakatram, kas pastiepa krūzi. Maizītes iedotas tiem, kas to lūdza, vai bija jauiepazīti. Neatceros. Vecāki piestāja te pie vieniem, te otriem, parunājās,devās tālāk.

Saliedētība,vienotība, mīlestība vienam pret otru, savu valsti – šīs ir tās sajūtas, kasmums ir jāatceras šodien. Jāatceras un jāpatur prātā.

uz pienāca ziema

2012-01-19T23:41:00.001+02:00

Un pēkšņi sākās ziema. Pirmsnedēļas. Es jau smejos, pavisam drīz šīs „knapi-dzīvās-lapas” varēs kļūt parsavdabīgo meteo lapu, kur tiek uzskaitītas pirmās sniegpārslas, uzziedējušiesniegpulkstenīši, pumpuri un koki, kas sākušas sārtoties. Vieglāk ir fiksēt to,kas notiek man apkārt, nekā paspēt aprakstīt to, kas notiek sajūtu līmenī. Itkā, pa lielam, viss ir pa vecam un nemainīgs, tomēr ik dienu citādāk.

14.01.2012.

Ziemassvētku priekšvakarā, darbaballē, es sevī vīlos. Proti, ciemos bija ieradusies astroloģe. Es ilgi lauzosun domāju, ka neiešu. Man principā nepatīk uzzināt jebkādus sīkumus parnākotni, tas mani mulsina un biedē. Iespējams tas tāpēc, ka es ietekmējos. Jaman pasaka, ka pavasaris nesīs daudz pārbaudījumu, es sastingstu un ar šausmāmgaidu, kas notiks. Es nespēju koncentrēties, bet fiksēju notikumus domājot –vai šis, vai šis ir tas par, ko tika runāts? Es nespēju rimties, līdz pamanu,ka nu jau ir iestājies rudens un viss garām. Vai nu zvaigznes nesa cita veidapārbaudījumus nekā gaidīju, vai nu zvaigznes izlēma citādāk, bet savās bailēses to palaidu garām. Un tā par visu. Tāpēc kopš pēdējo reizi mamma maniaplaimoja ar astroloģisko karti – es visiem pareģojumiem eju ar līkumu. Betatliek tik iemalkot svinību vīnu – te vienu glāzi par Ziemassvētkiem, te vienupar ballīti un kolēģiem, te trešo drosmei, kad jau attopies tur, kur vismazākgaidīji. Nosaukts dzimšanas datums un laiks – attopos jau kosmosā. Es jautāju,viņa atbild, es klusēju – viņa stāsta. Un es sapīkstu, tik skāba kā vīns.

Vai zināt to sajūtu, kad gaidījātvienu, bet dabūjāt ko citu? Tā bija ar mani. Es negribēju daudz. Es vienkārši gribējudzirdēt to, ko biju galvā uzzīmējusi – savas dzīves gada plānu. Bet, nē. Viņarunāja par visu, tikai ne to, ko es biju plānojusi. Nē, ne jau sliktu viņarunāja. Nē. Vienkārši ne to, ko es gribēju dzirdēt. Pāris dienas es biju bēdīga.Gāja dienas, kreņķis mazinājās. Pārāk daudz dzīves, lai domātu par zvaigznēm. Esaizmirsu. It kā. Šodien es sapratu, zemapziņa ir maita. Tā neaizmirst. Tā atceras,atceras un izspēlē savu kārti, kad gaidi vismazāk.

Par šī gada pavasari es bijuizlēmusi jau rudenī. Es spilgti zināju, kāds tas būs. Būtībā, pirms nedēļas esbiju izdomājusi arī to, kāda būs vasara. Es visu zināju. Plāns, vai zini- manispašas uzzīmēta astroloģiskā karte. Bet tā zemapziņa un viltīgie gājieni. Šodienes zaudēju pati sev. Savai zemapziņai. Es sekoju tam, ko man vēstot zvaigznes.Vismaz, ja pareizi iztulkots, jo, kurš teica, ka zvaigžņu karte jālasa tiešitā. Vai tad neesmu guvusi mācību no iepriekšējās reizes. Laikam jau ne. Nu redzēs.

Laiks rādīs. Galu galā,mans astroloģiskais gads ir īsāks nekā reālais.

Kopsavilkumu varēšuvilkt jau pēc desmit mēnešiem – 4. novembrī, kad man esot jāsvin sava otrā (pirmā?)dzimšanas diena.

Let`s get together and feel all right

2012-01-02T23:45:00.000+02:00

Nē, nebūs iedvesmojošu vārdusākoties 2012. gadam. Nē, nebūs arī pilnīgi lieku apņemšanos - ko tā arī neizpildīt.Pirms gada es nojautu pareizi, dzīve ieviesīs savas korekcijas – gribi to vai,nē. Tāpēc es ļaušos dzīvei. Tik vienkārši. Ja būs sajūta, ka jālec, lekšu. Jadomāšu, ka laiks bēgt, paslēpšos zem segas vai likšos ko kājas nes. Un pat jatā nedarīšu, tas nekas. Lai saprastu, kāpēc lietas notiek tieši tā un necitādi, ir jāatkāpjas, bet, lai atkāptos ir jāpaiet gadiem. Gan es visusapratīšu. Tagad es vienkārši dzīvošu! Šo gadu, šo mirkli.

Citādi. Citādi, es joprojāmsmaidu uzlūkojot vecgada nakts/jaungada rīta bildes. TLieliska gadu mija.Visapkārt tie, ko mīlu. Visapkārt mīlestība.

One love, one heart

Let's get together and feel all right

(Bob Marley)

Lai mīlestībaspiepildīts 2012.!

Mans 2011.

2011-12-31T14:17:00.000+02:00

Viens no maniem mīļākajiemdarbiņiem tuvojoties gadu mijai ir izskriet cauri dzīvajām lapām, lai atcerētosto, kas gadā piedzīvots, kas justs, kur būts un, kas darīts.

2011. gadu iesāku ar 11 lietām,ko apņēmos. Ar kaunu jāatzīst, ka tā no sirds paveicu tikai 4. punktu. Es atbrīvojos noliekā. No liekā skapī, no liekā galvā,no liekā dzīvē. Zinu, ka ir vēl daudz, ko atstāt citiem, pagātnei vai izmest,bet viss nāk ar laiku. Bet liekā manā dzīvē šobrīd ir mazāk. Pārējais. Tas irmanas sirdsapziņas jautājums. Viss būs. Kādreiz. Pilnībā... vai vismaz daļēji.

Tā kā 2011. gada ziema bijasniegota un ilga,es uzsāku pavasara gaidīšanas iedvesmas kampaņu.Tas bija fantastisks laiks, kad ik dienu atverot pastkastīti saņēmu iedvesmasno lieliskām jaunām dāmām. Manuprāt, mēs visas guvām daudz vairāk prieka unkrāsu pelēkajās pavasara gaidīšanas dienās! Varētu ko līdzīgu sarīkot arī šogad,kaut gan, man ir aizdomas, ka šogad pavasaris varētu nākt kaut kā vieglāk.

Aprīlī mana pavasara gaidīšanabija sasniegusi augstāko punktu. Kā katru gadu, arī šajā posmā es izdarīju kautar matiem. Ja 2010. gadā es no blondīnes tapu par bruneti, tad šogad es ieguvukoši sarkanu matu rotu. Lai pārmaiņas būtu vēl labāk jūtamas, pa taisnofrizētavas es nonācu Rīgas 2. Vidusskolas salidojumā.Kārtējo reizi es atskārtu to, ka es varu būt pateicīga par to, ka dzīvē irposmi, kas beidzas – uz neatgriešanos. Arī mani gadi vidusskolā. Neticami, betjoprojām tos atceroties es nepatikā noskurinos.

Maijā mēs devāmies ceļā.Izbraucām tieši manā dzimšanas dienā, lai uzdāvinātu dāvanu tēvam - viņa 70.dzimšanas – braucienu uz Kricovu,pilsētiņu Vācijā, kur viņš pavadīja kara gadus .Tas bija brauciens, kas noteikti satuvināja mūsu ģimeni.

Vasara bija dažādu sajūta pilna.Līgo svētki ko pēc ilgiem laikiem nepavadījām laukos Latvijā, bet devāmies uzItāliju, lai noķertu vairāk saulītes, baudītu picas, jūru, kalnus un itāļuvīnus. Jūnijs bija pārdomu un atklāsmju pildīts. Par mīlestību, mājām, savstarpējām attiecībām … Savukārt jūlijs bija ne tikai karstākaispagājušās vasaras mēnesis, bet tajā nācās daudz pārdomāt. Mest kauliņus, nemest.Es metu. Šis lēmums manu garastāvokli, pašsajūtu un profesionālo izaugsmiietekmēja visu rudeni un ietekmē vēl tagad. Tāpat jūlijā es piedzīvojuskaistākās kāzas mūžā. Apprecējās mana mīļā Lienīte.Šī gada augustā es nolēmu savu blogu veidot ne tikai rakstos, bet arī bildēs.Līdz ar to augusts ir vispiepildītākais dzīvo lapu mēnesis.Iespējams, ka augusts bija arī pats piepildītākais manā 2011. gadā. Sākot aratvaļinājumu, beidzot ar jauna darba uzsākšanu. Pavisam noteikti, nedēļasnogale Kuldīgā sevī apkopoja visas vasaras sajūtas. Laiskošanos dārzā, piejūras. Lēnus rītus, gājienu uz tirgu. Draugus sev apkārt. Pat kino vakaru zemzvaigžņotas debess. Tas bija fantastisks mirklis pagājušā gadā.

Septembris ieskandināja rudeni.Emocionālākais rudens, kādu es atceros. Ar pārdomām par izdarīto izvēli .Ar lūgšanām par ģimenes locekļu veselību.Septembris bija silts. Tas vienīgais sildīja no ārpuses, kamēr iekšēji bijaļoti, ļoti auksti. Oktobrī viss turpinājās. Mani nebeidzamie pārpratumi darbā,kas beigu galā vainagojās ar atlūguma iesniegšanu un izmisīgām asarām par muļķīgo lēmumu, ko pieņēmu vasarā. Līdz ar atlūgumuiestājās klusums manās lapās. Uz mēnesi. Man vajadzēja mieru.Beigās es aizbraucu izvēdināt galvu. Novembrī viesojāmies pie draugiemNorvēģijā.Tas bija fantastisks piedzīvojums, kurā es atskārtu, cik ļoti mani fascinēkalni un Norvēģijas daba. Es sadziedēju savu izmisušo dvēseli un Latvijāatgriezos daudz mierīgāka, pārliecinātāka par sevi un laimīgāka. Es noteiktigribētu Norvēģijā atgriezties. Tā valsts ir brīnumaina. Tā dziedē. Vismaz mani.Un rau, te mēs esam decembrī. Pārdomu un svētku mēnesī. Man tas bija pilnsdarba. Noguruma un vienīgas vēlmes – izgulēties, piepildīts.

Nu bet decembrī vēlnekas nav beidzies. Vēl vecgada pavadīšana un jaunā gada sagaidīšana.

Ko 2012. nesīs, kā tur ies?

PS: 2011., ar visām pamācībām,pārbaudījumiem un piedzīvojumiem – Tu tomēr biji labs gads. Grūts, bet līdz arto nāca dažādas atklāsmes. Paldies! Vēl tagad atceros kā Tevi sagaidījām.Varbūt zīmīgi, bet pirmā filma ko noskatījos 2011. gadā bija „Alise brīnumzemē”,un šajā gadā – es tāda mazliet biju. Par visu pārsteigta, nedaudz nedroša,nobijusies, bet zinātkāra un ziņkārīga.

beržam!

2011-12-29T19:53:00.000+02:00

Kurš gan nav kaut reizi pasmējiespar kērlingu, sporta veidu ko bieži dēvē par apkopēju/grīdas mazgātāju vaimājsaimnieču sportu. Vakar man bija tā iespēja izmēģināt pašai. Un ziniet,šodien man tīri tā neko sāp rokas no ledus beršanas, tāpat kērlinga iestumšananav nekāda bērnu spēle – tur pareizi jāpastumj, lai nav par tālu vai tuvu, turjāiegriež, lai trāpa centrā, nevis bortā. Tur jāsāk berzt tieši laikā, nevispar ātru vai vēlu. Vispār interesanti. Ja ir kompānija vismaz 6 cilvēku sastāvā(divas komandas), droši var izmēģināt. Tikai jāsaģērbjas silti un ērtisportošanai.

ziemassvētki

2011-12-24T15:55:00.001+02:00

Un atkal Ziemassvētki. Vai esitiem sagatavojies vēl pirms adventes, vai steidz visu iespēt pēdējā dienā,Ziemassvētki pienāks tik un tā. Kad dāvanas saiņotas, kartiņas sarakstītas, paliktaszem eglītes un sēsts pie galda - beidzotiestājas miers. Viss paveikts. Ir sagaidīts. Laiks mīlestībai, kas plūst caursarunām, laiks smaidiem, ko veltīt mīļajiem, lai mirkli pasēdētu un izbaudītu.Brīnumu laiku.

Siltus jums visiemsvētkus, lai pazūd skumjas un ilgas. Lai sirdi pilda tikai mīlestība unneviltots prieks.

ceturtā

2011-12-19T00:14:00.000+02:00

Lai arī man ir pats košākais, krāsainākais un siltākaisZiemassvētku gaidīšanas laiks, uzmetot skatu 2010. un 2009. gada bildēm, mantieši šonedēļ gribētos sniegu. Tikai līdz nākamajai otrdienai. Tad viss, tadlai līst un plaukst pumpuri. Kaut uzreiz.

Ir jāapgūst, kas neapgūts. Lai kļūst par lejām kalni...

2011-12-16T00:23:00.001+02:00

Svētdien būs ceturtā advente, nākamnedēļ jau Ziemassvētki.Pārāk maz laika, lai notvertu svētku sajūtu. Man bail, ka jau 2. janvāra rītā es sākšu gaidīt pavasari.

Uz galda stāv 10 m dāvanu saiņojamā papīra, bet nav nevienasdāvanas.

Man ir divdesmit pudelītes dažādas nagu lakas. Draudzenessaka, ka patiesībā starp tām ir tikai trīs dažādu krāsu lakas, visi pārējie toņiesot vienādi. Šodien es nopirku dzeltenu lakas toni. Vai es teicu, ka manimīļākie ziedi ir dzeltenas tulpes?

Man ir draudzenes, ko mīlu, bet šķiet šogad viņas vairs neizdosiessatikt.

Pirmdien ieskaitīja algu, šodien vairs nav lieka piecīša.Kāpēc tad es raujos tā it kā no tā būtu atkarīga mana dzīvība? (c EV)

Izlasīju pagājušā gada apņemšanās sarakstu. Es neesmuizpildījusi nevienu pašu punktu. NEVIENU. Šogad es neko neapņemšos.

Tā kā es nevaru aizbraukt pēc eglītes, es to nopirkšu. Manvīrs nopirks. Jo arī tādām eglēm jābrauc pakaļ.

Uzņēmos papildus darbu. Man šķiet, ka ir grēks atteiktiesdarīt to ko mīli. Pat ja tas jādara pa nakti.

Es katru rītu izdzeru trīs krūzītes kafijas. Kad mans pulsspaātrinās līdz punktam, kad man kļūst bail, es pagatavoju tēju ar nosaukumu „Miersmājās”. Kāpēc es sevi tik ļoti ienīstu?

Nolakoju nagus dzeltenus. Ko es ar to gribu pateikt?

Pēkšņi es atskārtu, ka man ļoti patīk mani kolēģi. Es nevaruizdomāt ko dāvināt savam „slepenajam draudziņam”....

Man nepietrūkst sniega. Par to es saņemu pārmetumus no tiem,kam pietrūkst. Ja vien pavasaris sāktos līdz ar februāra izskaņu.... manizpaliktu pavasara-gaidu-drūmais-noskaņojums! Tas mani ik gadu nobeidz.

Patiesībā, es nevaru sagaidīt februāri. Tas būspārsteidzošs.

Nogriezu matus. Ļāvos vīra māsas kaislībai griezt. Varējanogriezt vēl vairāk.

Esmu kļuvusi pārāk nevērīga pret tiem, kas mani visvairākmīl. Bet šobrīd man nav īsti ko dot pretī. Es pie tā strādāju.

To kafiju es dzeru no krūzītes uz, kuras rakstīts – I (sirsniņa)tea. Vai es dzīvoju maskējoties?

Es ļoti gribu, lai nākamais gads ir priecīgāks. Mums visiem.

Vēl. Es gribu atrast to mirkli, kad es paliku tāda, kādaesmu kļuvusi. Kaut kas mani šobrīd mulsina. Līdz galam nesaprotu, kas.

Vai tikai man tā liekas, bet laiks ir sācis skriet, skriet,skriet.....

Līgo 2010

lampiņas

2011-12-05T00:49:00.001+02:00

Lampiņas un gaismiņas mani padaralaimīgāku. Tā ir kā burvestība. Čiks - sadegtas sveces, spožas lampiņas... unman paliek mierīgi. Tie pat nav Ziemassvētki, ko jūtu, tas nav arī Jaunaisgads. Drīzāk tas ir veids, kā cīnīties ar tumšo laiku, kad dodoties uz darbusaule tikai aust, bet riet knapi pēc pusdienlaika. Man netraucē, ka otrajāadventē ir plusos, ka laukā līst. Ka biezo ziemas zābaku vietā var gumijniekusvilkt. Drīzāk es priecājos, ka rudens mētelim ir tik ilgs pielietojums. Unrudens kurpēm ar. Nemaz nesalst, ja ar tām kāds mazāks gabaliņš ejams. Manpatīk, ja izejot no mājas aplieku cieši lakatu, uzvelku cimdus, bet kaut kur apNacionālo teātri es to novelku un iemetu somā. Man netraucē ziema bez sniega.Arī tāda tā var būt, pārmaiņus pēc garajām, baltajām un ļoti aukstajām.

Kas zina, varbūt jau februārīuzziedēs sniegpulkstenītes un martā jau narcises. Tieši tā kā mēs visi vienmēr tadvēlamies.

Varbūt 2012. gada pavasarisbūs tieši tad, kad mēs visi to tik ļoti vēlamies!?

pavārkursi

2011-12-04T20:23:00.001+02:00

Pēdējā laikā, kad manā ēdienkartēir vien RIMI kulinārijas pārtika pusdienās un tradicionālie makaroni ar sieruvakariņās, pārpasaulīga bauda bija sestdien apmeklēt pavārkursus "Viesistabā". Esbiju aizmirsusi, cik lielu prieku man sagādā gatavot ēdienu, vēl liekāku tonotiesāt pie skaisti dekorēta galda. Un to visu – labā kompānijā.

Un patiesi, „Viesistabas” pavāraĒrika Ēriku Dreibanta vīzija ir piepildījusies „Mēs aicināsim, lai Jūs, pirmspērkat kādu produktu, to izmēģināt dzīvē. Mēs gribēsim, lai Jūs vedat šurpusavus draugus un dalieties ar viņiem tajā, kas ir mūsu dzīves nozīmīgākāsastāvdaļa: ēdienu un dzērienu maģiskā burvība. Mēs gribētu, lai Jūs vestu līdzisavus bērnus un darbotos kopīgi, izzinot ēdienus un to pagatavošanas mākslas.Un varbūt, ka, ejot prom, Jūs paņemsiet līdzi kaut ko nozīmīgu priekš sevis un pēcbrīža nāksiet atkal atpakaļ”.

Tā bija brīnišķīga sestdiena..

vētra

2011-11-29T22:44:00.001+02:00

Es biju sajūsmā par vēju, kasnēsāja smiltis pie jūras. Man patika sajust tā svilpošanu ausīs, pat caur divāmkapucēm. Lietus veldzēja. Mani zābaki piebira pilni smilšu, tās tur sapūta vējš. Jūras smaržamani cieši apņēma. Tas bija spēcīgspūtiens, kas vēlāk pārvērtās vētrā - Joda.

Reizēm es apskaužu tos visus, kas dzīvo Liepājas un Ventspils pusē, kad gandrīzik pārdienas var doties pie jūras un ļaut vējam aizpūst visas domas. Ļautiesvējam. Saplūst ar dabu un aizlidot līdz ar smiltīm.

6

2011-11-28T00:56:00.001+02:00

Tas bija pirms vairāk nekā sešiemgadiem, kad abi iepazināmies. Es un mans vīrs. Pārlapojot agrāko laiku bilžufolderus uzdūros šai. Šī bilde ir īpaša ar to, ka tapusi vēl pirms tam, kadbijām pāris. Pirms randiņu ēras un skūpstiem pēdējās rindās. Pirms kopīgamājokļa un „es tevi mīlu”, pirms visa tā, kas esam tagad. Šajā bildē mēs esam2005. gada vasaras draudziņi, kuri nedēļas nogalēs izklaidējās draugu pulkā,bet darba dienās rakstīja viens otram garas vēstules draugos. Bilde tapusi pirms mūsu lielākā strīda, kad nesarunājāmiesmēnesi, strīda, kas lika saprast to, ka viens bez otra lāga nevaram.

Skatos uz foto un šķiet, ka tajā atspoguļotstas, kas bija jau ierakstīts zvaigznēs, bet ar prātu mēs to vēl nebijāmsapratuši un sirdij neticējām. Mēsnenojautām kā viss izvērtīsies. Varbūt cerējām, ka nākotne mums būs kopīga. Katā mums kopā liks piedzīvot dažādus mirkļus – pārbaudot vienam otru un abuskopā.

2005

Šādus es mūs abus gribu redzētpēc daudziem, daudziem gadiem. Viņš mana siena, es viņa aizvējā. Abi kopā parkaut ko pasmaidot. Kopā.

apaļš kā eglītes rotiņa

2011-11-27T22:12:00.001+02:00

Tā jau ir tradīcija. Pirmāsadventes ieraksts (2009.; 2010.). Jau tā pēdējos gados tik grūti notvert to brīnumainoZiemassvētku sajūtu, ko agrāk, bērnībā bija iespējams sajust jau vieniedomājoties par mandarīniem un žāvētu ābolu virtenēm. Tagad visu vēl grūtāku padara neiespējamie laikapstākļi. Neticami, bet 2011. gada 1. Adventē aiz loga plosās vētra, līst lietus un termometra stabiņš rāda +10 grādus. Es neteikšu, ka nepatīk. Ir citādāk. Un tāpēc ne sliktāk.

Kad tuvojās Ziemassvētki, varbūt tas bija adventes laiks, varbūt pārisdienas pirms ziemas saulgriežiem, mamma no skapjiem kārtoja laukā mantiņas.Tētis lielos, sārtos stikla čiekurus kāra pie lustrām, es trauslās stikla bumbasegles zaros. Viņi abi vienmēr baiļojās, ka nešpetnie kaķi tās pa nakti noķeksēsun saplēsīs. Un nealojās, katru gadu pa kāda eglītes rotai nokrita un sašķīdatūkstošiem mazītiņu lausku.

Kā eglītes mantiņa, tik apaļš irgads. Eglīte ir kā mūsu dzīve, ko visu mūžu rotāt. Tas iesākas kā tūkstošiemmazu gabaliņu, bet laikam, mēnešiem ritot tas sakārtojas skaistā bumbā, koapmīļojot ar smaidu iekaram eglītes zaros. Kāda nu kuru reizi tā mantiņa sanāk.Šis ir tas laiks, kad iespējams gandrīz redzēt rezultātu. Novērtēt to, pieliktpēdējos punktus un izdarīt secinājumus.

Lai skaiti, laisilti. Un brīnumaini!

esmu iemīlējusies! atkal...

2011-11-24T22:45:00.001+02:00

Norvēģija. Par šo, mums tiknetālo kaimiņvalsti, man nebija nekāda priekšstata. Zināju, ka tur ir augstikalni, tajos mitinās ļauni troļļi un rifos baudāmi skaisti skati. Pāri tamvisam – tur ir ļoti dārgi. Pa lielam, lai dotos uz Norvēģiju ar šo priekšstatu pietiek,lai ļautu sevi pārsteigt.

Šis bija mūsu pirmais brauciens,kad devāmies ciemos pie draugiem, kas no Latvijas pārcēlušies uz citu zemi.Pavisam. Iepazīt valsti caur viņustāstiem, ekskursijām un dzīvojot pie draugiem mājās, radās tāda nereālapiederības sajūta, kas rada apziņu – es varētu tur dzīvot. Tā valsts irskaista.

Kalni! Es pirmo reizi kāpukalnos, stāvēju tik augstu un vērojot skudru pūzni sev zem kājām. Es patiešām ticu, ka ja Latvijābūtu klani, man būtu patiešām veselīgs vaļasprieks – es varētu kāpt kalnos.Katru dienu., nu labi, ik pārdienu. Tas gaiss, sārtie vaigi, izkustinātās kājasun nebeidzams prieks par skatu, kas paveras sasniedzot virsotni. Un esiemīlējos. Es iemīlējos ceļā, kas ved pa kalnu augšup, baudīju stindzinošuūdeni no kalnu avota un piknikoju vairāku simtu metru virs zemes. Es pārdroši sēdēju uz klints malas unziņkārīgi lūkojos lejup. Domāju, ka tie nebūtu kalni, bet debesskrāpis pilsētascentrā, man būtu bail. Man samestos nelaba dūša un es vairītos skatīties laukāpa logu. Bet kalni, tas ir kas cits.

Ēdiens! Es katru vakaru baudījugarneles. Kilogramiem svaigu garneļu. Tur tās maksā nieka naudu un ir bezgalagardas. Tāpat vītināta jēra gaļa. To atvedu mājās un katru vakaru knābāju pagabaliņam. Bauda. Cits stāsts ir dārzeņi. Dzīvojām reģionā, kas irvislīdzenākais Norvēģijā. Tur tiek audzēti praktiski dārzeņi visai Norvēģijai.Es nezinu, ko viņi pieber klāt mazajiem tomātu stādiņiem– tik saldus,aromātiskus un debešķīgi garšīgus tomātus neatceros, ka būtu ēdusi kopš bērnības. Tāpat paprika. Paķer aiz zaļā kātiņaun grauz kā ābolu. Salda, sulīga un aromātiska! Un burkāni. Tas ir atsevišķsstāsts, bet tik daudz burkānu kā tajās dienās, es neatceros, kad vēl būtupatērējusi. Gan sulās, gan kūkas un vienkārši graužot.

Citādi... tā zeme iemieso mieru.Ja strādā, tad vari atļauties dzīvot mājā ar nelielu dārzu. Tava darba dienasākas 8.30 un beidzas 15, vēlākais 16. Tev ir bezgala daudz laika ko pavadītkopā ar ģimeni. Norvēģi skrien, skrituļo, slēpo, kāpj kalnos un brauc arriteņiem cauru gadu. Jaunieši prot izklaidēties, nedēļas nogalēs vecpilsētuielas ir tik pilnas kā Latvijā valsts svētkos. Norvēģijā pavasaris, zaļojošs unkošs sākas jau martā. Upes un ezeri ir pilni zivīm. Ja ir iespēja gatavot uzvietas, tad patiesībā cenas veikalos pārtikas precēm daudz neatšķiras no cenām Latvijā. Ēst ārpus mājas ganir dārgi. Toties, ja dzīvo tuvāk golfa straumēm, temperatūra ziemā turēsies ap0 - +10 grādiem, toties pabraucot 100 km no mājām- kalnā varēsiet slēpot!

Ai, jā, es zinu, runāju kāiemīlējusies skuķe, bet Norvēģija man bija kā pamatīgs malks svaiga gaisa. Esbaudīju ik dienu, ko tur pavadīju. Tā ir zeme, kur es vēlos atgriezties. Jaudrīz. Lai atklātu krāšņākus ūdenskritumus. Kāptu augstākos kalnos un izstaigātutroļļu takas.

Jau tagad, nedēļu kopšatgriešanās Latvijā, man tik ļoti gribas uzkāpt augstu kalnā.

Ja ir iespēja. Aizbrauciet.Iemīliet!

šodiena

2011-11-22T23:53:00.001+02:00

Vinnijs Pūks Siventiņamjautāja „Kas šodien ir par dienu?”

Siventiņš atbildēja „Šodiena.”

Vinnijas Pūksnopriecājās „Šodiena ir mana mīļākā diena!”

Kāpēc, lai šodienanebūtu tā diena, kad atsākt rakstīt. Iepūst dzīvību dzīvajās lapās?

26 dienas, kopš beidzamāieraksta. Divdesmit sešas dienas klusuma, bet tik daudz notikumu. Sākot ardīvainu piektdienu darbā. Dienu, kad slēdzu dzīvās lapas. Dienu, kadpriecājos, ka ir piektdiena – ne pirmdiena, ne trešdiena vai pat ceturtdiena.Piektdiena, kas vēstīja par divām dienām mājās, vidē, kurā es jūtos es pati.

Divas dienas paskrien ātri, bet kā mūžība likās tās divas stundas,kad tētim bija operācija. Situācija, kurā tu neko nespēj ietekmēt, tu nekonekontrolē, tikai sēdi un gaidi zvanu. No sirds tici, ka viss būs labi, betizvairīties no raizēm un bažām jau nav iespējams. Tās piezogas pašas. Tās tirdaun biedē. Viss beidzās labi, tētis saka, ka jūtas lieliski. Tikai bažasjau nelaiž vaļā. Pēc pāris nedēļām šādas divas stundas būs jāpiedzīvo atkal.

Tāpat vienā dienā var mainīties ierastā ikdiena. Kamēr tētis posāsoperācijai slimnīcā, mamma bija palikusi mājās viena. Tikko pārgrieztipulksteņi un tumsa jau mirkli pēc četriem. Kāpjot no autobusa pieturā, kas navne asfaltēta, ne apgaismota, mamma neveiksmīgi lika kāju un krita. Divasstundas viņa nogulēja ceļmalā. Tumsā nespējot atrast somu, lai piezvanītu unlūgtu pēc palīdzības. Viņa nevarēja piecelties, jo divās vietās salauza kāju.Paldies kaimiņienei, kas pamanīja pārāk ilgi tumsā slīgstošos logus, sazvanījamammu un steidzās viņai palīgā.

Notikumi ģimenē, draugu piedzīvotais... šķiet šis ir tāds nelāgs,pelēks posms, kas pārbauda, norūda. Notrulina? Reizēm šķiet, ka saņemot kārtējoslikto ziņu man trūkst patiesu emociju. Es vienkārši pieņemu situāciju.

Jā,situācijas pieņemšana.

Taslaikam būtu tas īstais vārds, kas raksturo manu ikdienu.

kvalitatīvi! kvantitatīvi! ātri!

2011-10-27T23:57:00.000+03:00

Lai arī šobrīd man būtu jāsteidz pildīt visi pienākumi no TASKS to DO listē, manas domas ir citur. Proti, pie vakardienas notikuma. Tie, kas regulāri lasa manu blogu, iespējams ir pamanījuši ierakstus, kuros es risinu cīņu pati ar sevi – pieņemt jaunos spēles noteikumus vai no spēles izstāties. Varbūt sākšu no sākuma.

Pieredze un ieraksti manā CV ir veidojušies viegli. Kad tikko sāku studēt LU SZF Komunikācijas, citas vēlēšanās kā strādāt televīzijā man nebija. Likumsakarīgi, ka otrā kursa beigās sāku strādāt par sekretāri TV producentu birojā. Vilināja tas, ka pierādot sevi tiks dota iespēja piedalīties sižetu veidošanā LNT raidījumos – „Nedēļa” un „Krējums saldais”. Un es veidoju! Tā kā pieredze un interese par politikas procesiem nebija tik liela, ātri vien iesaistījos Krējuma komandas darbos. Pēc nepilna pusgada es jau biju vērā ņemams komandas spēlētājs, kas regulāri veidoja sižetus un vēlāk parādījās arī ekrānā. Tie bija aizraujoši 2,5 gadi! Piedalīties sabiedrības krējuma dzīvē, intervēt populārākos mūziķus un aktierus, tikt uz ekskluzīvām ballītēm un koncertiem. Es strādāju pavērtu muti, neskaitīju darbā pavadītās stundas un izcūkotās brīvdienas, ko pavadīju ne tikai filmējot sižetus, bet arī tos montējot. Es strādāju par sviestmaizi, bet tobrīd tas nešķita svarīgi, jo dzīvoju kopā ar vecākiem un saņemtā summa bija pietiekama, lai nodrošinātu savas vajadzības – izklaides, apģērbs u.t.l. Galvenā motivācija bija apskaužams darbs un profesionālā izaugsme.

Viss mainījās mirklī, kad satiku savu vīru. Attiecības prasa laiku. Man tāda nebija. Ja varēju izbrīvēt vakaru, viņam bija treniņš. Ja man bija brīva nedēļas nogale – viņam spēle. Un otrādi. Uzsākām kopdzīvi, lai tiktos biežāk. Un te sākās problēmas. Es jutos kā nepilnvērtīgs ģimenes loceklis, jo mans finansiālais pienesums bija niecīgs, kopīgo ceļojumu budžetam atvēlētā nauda knapi nosedza aviobiļetes. Nepagāja pusgads un lūkojos pēc labāk apmaksāta darba. Un tāds nāca. Darbs pie Eiropas parlamenta deputāta bija maz saistīta ar manu iepriekš gūto pieredzi. Tā bija cita pasaule, kas piedāvāja daudz iespēju (vadīt grupu braucienus uz Briseli, Strasbūru, organizēt dažādus pasākumus Beļģijas latviešiem utl), bet arī savu devu rutīnas (dienaskārtības organizēšana, materiālu meklēšana utl). Tie bija kārtējie 2,5 gadi kopā ar erudītu politiķi un ekonomistu. Tas bija laiks, kad tiekoties ar savu priekšniecību es tvēru katru viņa vārdu. Tajā pat laikā man izveidojās lielisks kontakts ar Dainu Jāņkalni, kura veidoja brīnišķīgu raidījumu „Abi Labi”. Sociālās tēmas, cilvēku attiecības un dzīves problēmas bija mans lauciņš, uzsitu sev pa plecu, jo tika novērtēts tas, ko pēc labākās sirdsapziņas darīju Krējuma laikos. Ja vien nebūtu bijis liegums no priekšniecības puses, es būtu turpinājusi strādāt paralēli arī TV.

Pienāca EP vēlēšanas, mans priekšnieks netika pārvēlēts, pasauli piemeklēja krīze un vairākus mēnešus es biju bez darba. Ar labu draugu gādību man tika piespēlētas haltūriņas – rakstu sagatavošana dažādiem glancētiem žurnāliem par visdažādākajām tēmām. Es atgriezos pie tā ar ko sāku un jutos labi. Kā iekāpusi vecajās, mīļajās čībās.

Esot bez darba es daudz domāju, ko vēlos. Kādu tieši es redzu savu nākotni, kādā sfērā. Atceroties nenormēto darba laiku televīzijā, kas prasīja daudzus vakarus un brīvdienas, es zināju, ka tur atgriezties nevēlos. Tas pats drukātajos medijos. Ja neesi štatā, tad nopelnīt praktiski nav iespējams (ja raksts tiek nodots jūlijā, publicēts oktobra numurā, algu saņem novembrī). Loģiski likās lūkoties sabiedrisko attiecību virzienā – rakstu vietā jāraksta relīzes, interviju vietā komentāri. Bez pieredzes kļūt par uzņēmuma sabiedrisko attiecību speciālistu bija neiespējami, laimi meklēju aģentūrās. Mani centieni bija neveiksmīgi – ir krīze, bez darba ir labi speciālisti, kam vajadzīgi cilvēki bez konkrētas pieredzes un ar tik raibu CV (arī par šo laiku var lasīt blogā).

Kad biju nostrādājusi gadījuma darbā pusgadu, saņēmu zvanu no kādas PR aģentūras un aicinājumu nākt uz pārrunām. Es tās izturēju un man piedāvāja darbu. Vēl tagad atceros, cik skaļi iespiedzos izlasot šo ziņu e-pastā. Pirmie divi mēneši bija kā taustīšanās tumsā, bet es ātri sapratu, kas ir manas stiprās puses un kādu lomu ieņemt kolektīvā. Noteikti es nebiju labākā preses prelīžu un komentāru rakstītāja, mana valoda ir pārāk draudzīga un teikumi izplūduši. Bet es lieliski sagatavoju piedāvājumus un man bija radošas idejas. Pēc ilgiem laikiem es jutos savā vietā. Kolektīvs bija fantastisks un priekšniecība lieliska. Tomēr cilvēkam jau nekad nepietiek ar to, kas viņam ir. Likās, ka man tiek uzticēts par maz, gribu darīt vairāk un, protams, arī saņemt. Joka pēc atjaunoju savu CV cvonline datubāzē un vēlāk par to aizmirsu. Līdz saņēmu zvanu. Uzaicinājums doties uz pārrunām vienā no Latvijas lielākajām PR aģentūrām. Jutos pagodināta un apmulsusi. Vairākkārt pārjautāju, kāpēc tieku aicināta, jo sludinājumā izvirzītajām prasībām es ne tuvu neatbildu. Saruna ar uzņēmuma vadītāju bija īsa, 20 minūtēs es biju saņēmusi darba piedāvājumu.

Tās divas nedēļas, kurās es centos izlemt ko darīt, bija mokošākās pagājušajā vasarā. Man tika piedāvāts tas, ko es šķietami vēlējos – darīt vairāk, lielāka atbildība un iespēja attīstīties un strauji profesionāli augt. Tajā pat laikā, man bija jāatsakās no mīļajiem kolēģiem un darba vietas uz, kuru es ne reizi gada laikā nebiju devusies ar riebumu, negribot vai čīkstot. Pat rītos, kad kavēju, tas nebija nevēlēšanās, bet čammāšanās dēļ. Taujāju pēc padoma draugiem, protams, visi kā viens ieteica piedāvājumu pieņemt. Kurš gan nepieņemtu! Ar asarām šķīros no ierastās vides – nonākot aģentūrā, kas pamatīgi mani saputināja un rozā brilles sašķīda pret grīdu.

Pirms izdarīju izvēli, man vajadzēja atcerēties sevi laikā, kad izlēmu aiziet no Krējuma. Atcerēties iemeslu, kāpēc es to darīju. Ne tāpēc, ka man bija apnicis tas, ko es daru, bet tāpēc, ka manas profesionālās intereses nebija spēcīgākas par manām privātajām. Es izvēlējos brīvus vakarus un nedēļas nogales. Un ne mirkli nešaubījos, ka izdaru pareizo izvēli.

Es biju aizmirsusi to, ko biju sapratusi 22 gadu vecumā –

es vienmēr izvēlēšos cilvēkus sev apkārt nevis darbu.

Un jā, es vakar iesniedzu atlūgumu. Un sadusmoju priekšniecību.

saviļņojums

2011-10-23T22:42:00.005+03:00

Kad Jaunā gada pirmajā dienārakstīju savas apņemšanās, es uzreiz tās arī aizmirsu. Šobrīd vien kādas četrasatceros. Laikam tās četras ko jau rakstot apšaubīju vai vispār izdosiespiepildīt. Gadam sākoties es uz dažām, visnereālākajām, tad arī pastiprinātistrādāju. Jo, lai arī jaukās meitenes no sociālajiem tīkliem, kas citē lielosdomātājus, teic, ka viss sākas ar domu spēku, skaidri zināms, ka ar domāmnepietiek, vajag daudz darba un lielu apņemšanos arī dzen.

Šonedēļ pielikusolīti tuvāk lielajam sapnim, kas piepildīsies februāra beigās.

tik lielas un dumjas

2011-10-16T18:56:00.001+03:00

Agrāk, bērnībā, kad pa ausu galamdzirdēju, ka mamma kārtējo reizi ir sastrīdējusies ar kādu no savām draudzenēm,kas man ļoti gāja pie sirds, pie sevis par mammu nodomāju to, ko viņa parastiman teica tad, kad vēlējās nobārt – liela un dumja! Tieši tā, liela un dumja.Sastrādā muļķības, tad mēnesi ietur pauzi un tad atkal ir labākās draudzenes –stundām runā pa telefonu, ļauj man dzert sulu, kamēr viņas tērzējot vīnu. Man patikanoklausīties viņu sarunās. Mammas draudzenes bija arī manējās, lai arī dažas noviņām centās apgalvot, ka varētu būt manas vecmāmiņas. Kad viņām atkal bijakašķis, es pie sevis vienmēr domāju, ka tad, kad izaugšu – ar mani tā nekadnenotiks. Jo kā īstas draudzenes, viņas vienmēr salīga, nu tad, kāda jēga bijastrīdēties?

Esmu izaugusi un patiesi – ar savāmdraudzenēm nestrīdos. Nekad neesam viena uz otru kliegušas, aizcirtušas durvisun aizvainojumā nerunājušas. Manai paaudzei ir cita vaina. Hronisks laikatrūkums. Man ir brīnišķīgas draudzenes, ar dažām es netiekos pat pusgadu, betnosūtot sms vai epastu rakstot, to nosūtot, reizē saņemu tādu pat pretī. Mēsneesam fiziski tuvu- domu līmenī, vienlaicīgi viena par otru iedomājoties,uzrakstot.

Lai arī spējam saglabāt garīgutuvību, man viņu pietrūkst fiziski. Man pietrūkst dzirdēt viņu smieklus,ironisko toni, čukstus izteiktās pārdomas, kustības, kad aiz auss tiek aizliktimati. Jokainās grimases, kad negribas atbildēt nopietni un dunkas. Garopastaigu cauri Mežaparkam un olu baltumu, kas sakulti ar roku.

Cik ilgi mums pietiks vien ardažām tikšanās reizēm gadā un e-pastiem ikdienā? Mēs aizbildināmies ar darbu,kādām interesēm un ikdienas steigu, kad nepietiek laika pat ģimenei. Bet vaitad, kad būsim vecas un pensijā, darbs sēdēs mums blakus un uzklausīs kā mumsklājas? Vai sporta kedas kopā ar mums dosies sēņot un nogurums, laika trūkumssvinēs kopā ar mums svētkus? Reizēm paliek tik bail, ka šī steiga, skriešanapēc kaut kā... atņems mums to visnozīmīgāko, kāpēc dzīvojam.

Es jūs mīlu. Jūs man pietrūkstat.

degoša sērkociņa vietā visi redz mūžīgo uguni

2011-10-15T21:06:00.001+03:00

Baigie joki sākas tad, kad kādsman pajautā par ko es īsti strādāju. Saku, ka savas dienas nu jau pusotru gadu vadusabiedrisko attiecību aģentūrā. Tad atbildes saņēmējs vai nu apstiprinoši pamājar galvu, ka visu sapratis, vai savelk uzaci un jautā tālāk – un, ko tu turdari? Tad uzaci nākas savilkt arī man, jo patiesībā nav ne jausmas, kā visu toprocesu kopumu, ko ikdienā veicu, varu īsumā izklāstīt. Nu rakstu relīzes. Nurakstus iniciēju. Intervijas. Viedokļus. Atskaites. Piedāvājumus rakstu. Pasākumusrīkojam. Ģenerēju viltīgas idejas. Komunicēju ar medijiem un klientu. Panāku,ka visi manu klientu mīl un taujā tam viedokli un izķer viņa preces vaipakalpojumus. Nu un vēl kaudzi dažādu citu lietu. Tad mans sarunu biedrs vai nubeidzot pakrata galvu, ka viss skaidrs, vai savelk otru uzaci un spļauj ārā –slavinošus rakstus raksti, ja? Vai arī – esi tas muļķis, ko abas puses čakarē?

Un tad man jāpasmaida. Varbūt patsasmejos. Tāds pavisam vienkāršots pienākumu apraksts, patiesi padara šoprofesiju par bezgala garlaicīgu, patiesībā pat par pazemojošu. Piemērs nodzīves, klientam liekas, ka viņa paveiktajam ir jāparādās visu lielo laikrakstupirmajās lapās, vienam žurnālistam no desmit šķiet, ka tur varbūt sanāks viena rindkopapriekšpēdējā lapā, priekšniecībai šķiet, ka vajag vismaz piecpadsmitpublikācijas, klientam, ka 25 un tam visam pa vidu esi tu ar sarkanu ausi nozvanīšanas, sausu muti no pierunāšanas un nieka piecām publikācijām nenozīmīgosmedijos. Tad tu visus centies pārliecināt, ka kvalitātei ir nozīme, nevis kvantitātei.Beigu beigās, pēc tam tevi paņems priekšā abas puses šā kā tā. Bet tas irvienkāršotais variants un tipiskākais piemērs. Ir arī gadījumi, kad klientam,kas ir ļoti pieticīgs un par sevi nepārliecināts ir jāsastāsta pilnas ausis arto, cik patiesībā ievērojams un vērtīgs nozares spēlētājs viņš ir. Tad jānosaucmilzīgs pakalpojumu cipars, lai viņš pats sajūt savu vērtību, un tad vissapsolītais, protams, jārealizē dzīvē. Respektīvi ir jāpanāk, ka degošasērkociņa vietā visi redz mūžīgo uguni – tu, tava vecmāmiņa, mediju pārstāvji,tu pats, priekšniecība un, protams, klients.

Patiesībā jau tā viss nav. Tas irdarbs, kur ik diena ir citādāka. Iesākoties darba dienai, grūti un pat neiespējamiir prognozēt kā, cikos un uz kādas nots tā beigsies. Ir dienas, kad sēdi unklusi pie sevis čuksti „yes!”, jo viss iet no rokas, tāpat netrūkst dienas, kadblenz ekrānā un galva atsakās izdomāt risinājumu. Kā jau ik vienam, darbs kādarbs ar savu daļu kūkas un savu – garozas.

Tā kā pierakstu klades man nobeidzinātasun šovakar nekas cits kā vien sarkasms laukā nenāk, labāku skaidrojumu varatrast wikipēdijā. Lai nu tai tiek – slavas mirklis manā rakstāmgabalā.

Tātad: PR (Public relations) –tas ir mārketinga veids, kas atsevišķam uzņēmumam ne tikai stimulē pieprasījumupēc kaut kāda pakalpojuma vai preces, bet arī izveido labvēlīgu sabiedrībasviedokli par uzņēmumu. PR jēdziena burtiskais tulkojums, ir „sabiedriskas attiecības”,bet šodien biežāk var sastapt tādu tulkojumu, kā „saikne ar sabiedrību”. PRaktivitātes iekļauj sevī tādas sociālas sfēras, kā menedžmentu, mārketingu,informātiku, loģiku, kā arī sociālo psiholoģiju. Galvenais PR mērķis irizveidot uzņēmumam, organizācijai, kā arī kādai vienai personai augstusabiedrisko tēlu un reputāciju. Vajag saprast, ka PR un reklāma nav viens untas pats, kaut gan PR un reklāma nodrošina lietišķo komunikācijas procesu,tomēr reklāma stāsta tieši par produktu, bet PR savukārt par uzņēmumu –ražotāju. Svarīga PR iezīme ir tāda, ka tas nav orientēts vienīgi uz ātrurezultātu, pielietojot PR aktivitātēs uzņēmums tendēts sasniegt ilgtermiņaieguvumus. Kā, piemēram, komerciālais PR dod tādus rezultātus, kā: valstspabalsts, parakstīti līgumi, jaunas investīcijas u.c. Bieži vien klientspieprasa no PR kampaņas ātrus rezultātus. Jo īpaši tas raksturīgs politiķiem unpopulāriem cilvēkiem, kad viņiem ir nepieciešams steidzami palielināt savupopularitāti. Ja ieguldīt lielas naudas līdzekļus PR kampaņā, kā arī pielietotmanipulatīvu tehnoloģiju, tad var sasniegt vēlamo rezultātu īsā laikā.

bērnības noslēpumi

2011-10-11T18:21:00.002+03:00

Katram bērnam ir savi noslēpumi.Kāds zina, kur mamma glabā noslēptas gardākās bonbongas, cits piestaigā piekaimiņienes, lai pirms pusdienām saēstos saldās vafeles ar ievārījumu. Noteiktiir tādi, kas no vecākiem glabā noslēpumus par to kā bērnībā blēņojušies –šūpojušies bīstamās šūpolēs, ložņājuši pa pussabrukušām ēkām un nočiepuši kolutieši pārdevējas degungalā.

Nereti ejot pa bērnības takāmnākas secināt, cik patiesībā vieglprātīgs bērns es biju. Kur tik mēs neielīdām– dažādās pazemes ejās Vecrīgā, mājās, kas gaidīja savu kārtu, lai tikturenovētas (dažas gaida joprojām) un vasarās baudījām skatu pāri priežu galiemsēžot skatu tornī, kas apzīmēts ar norādi – dzīvībai bīstami! Nekāpt!

Ja viss iepriekšminētais irblēņas un maza bērna pārgalvība, tad viens no maniem mīļākajiem un nekaitīgākajiem bērnības dienunoslēpumiem bija TV skatīšanās tad, kad sen jau biju zem segas – pilnīgilegāli, bez vecāku ziņas. Kā man tas izdevās? Proti, manu istabu no vecākuatdalīja neliels priekšnams, durvis parasti palika pusvirus. Priekšnamā, starpistabām, pie sienas bija piekārta glezna, kas ierāmēta aiz stikla. Kad vecākiskatījās TV, arī es to varēju vērot neizkāpjot no savas gultas, vien pareiziiekārtājoties, lai gleznas atspīdumā būtu redzams TV atspulgs. Tas bija manslielākais noslēpums. Citreiz durvis bija par daudz aizvērtas un atspulgs nebijasaskatāms, tad es lavījos klusītiņām līdz durvīm un centos tās atvērt tā, laiskatam pavērtos TV ekrāns. Skaņa pat lāgā nebija nepieciešama, vien košasbildes, kas ņirb gar acīm pirms aizmigšanas. Tagad sevi nosodu, jo ja agrāk esbūtu devusies gulēt tad, kad vecāki mani lika gulēt, varbūt tagad man nebūtuniķis ilgi snaikstīties augšā, iet gulēt pēdējai un, jā, celties arī pēdējai.Bet kas bijis, bijis.

Tagad, kad dzīvojam tajā pašādzīvoklī, reizēm uzmetu skatu uz sienu, kas agrāk man par TV kalpoja. Tagadviss ir citādāk – istabā, kurā es gulēju mēs skatāmies filmas, bet no mūsuguļamistabas TV nav sasniedzams. Vien kaimiņu rosība pretējā mājā.

oktobris

2011-10-09T23:46:00.000+03:00

Arī rudenī uz jūru. Savilktpilnas plaušas ar rūgteno gaisu, kamēr sniegs nav sasnidzis līdz padusēm. Javasarā tik reti tikāmies, tad kāpēc to nelabot rudenī, kad košums dabā sildatāpat kā saule vasarā.

Patiesībā uzdevums bija cits. Šogad,26. Augustā mūsu pagājušā gada maziņie svinēja savu kāzu pirmo gadadienu, tābija diena, kad pēcpusdienā peldējāmies ezerā, bet naktī jau sajutām rudensdzestro elpu baudot zvaigžņu lietu. Bet dienu pirms tam devāmies izrakt to, kopirms gada apslēpām – vīnu! Ar pirmo reizi mums tas neizdevās, bija jau tumšs,darba dienas nogurums un pacietības mērs pārāk pilns. Tad nu visu šo pusotrumēnesi saņēmām lūgumus atbraukt, lai varam to nodarīt vēlreiz, mēģināt uzraktvisu mežu, lai pagaršotu vīnu, kas aprakts dienā, kad mīlestība plūda pārimalām.

Pirms gada - 26.08.10.

Šogad 26.08.11. - mēģinājums nr1

Patiesībā, kurš šo tradīcijuizdomājis? Vai vīns turēts zem zemes ir kļuvis labāks? Vai mīlestība stiprāka?Mēs savējo izrakām gada dienā un izdzērām to otrajā gadadienā. Mazliet bijabail, bet dzīvi esam. Jāteic, tam vīnam tomēr bija cita garša. Tās dienas garša.Kaut kas mazliet maģisks.

Šodien, 09.10.11. mēģinājums nr2 - veiksmīgi :)

nedēļa pēc nedēļas

2011-10-09T22:43:00.000+03:00

Šī nedēļa bija smaga. It kāpaskrēja ātri, diena pēc dienas, līdz pienāca piektdiena un kārtējās brīvdienasar temperatūru. Smaga tā bija tāpēc, ka nu atkal un atkal bija jāsaprot, ka esmupieaudzis cilvēks un par saviem lēmumiem atbildu pati, ne visi tie, kas man arpadomu palīdzējuši lēmumu pieņemt. Ne jau viņi mani piespieda, ne jau es aizmēles viņus vilku, lai dalās padomiem, pati lūdzu, saņēmu un izdarīju izvēli.Ir pagājis krietns laiciņš, kopš pieņēmu lēmumu, bet neesmu ar to mierā. Tādavilšanās sajūta, nemiers un skumjas. Visu laiku sajūta kā tādā saldsērīgānopūtā – mmmmmhhhhhhh...

Un varbūt tāpēc temperatūra, kažēl. Ka nožēla. Lai gan saka jau, ka "nožēla ir laikapatēriņš. pagātne, kas kropļo nākotni."

copy paste

2011-10-05T23:19:00.001+03:00

Tas nu ir noticis. Ja es būtu „Simpsonu”multenes varone, mana vakar piedzīvotā dzīves epizode tiktu ilustrēta iekļaujottajā zēnu, kas uz mani norādītu skaļi izsmejot „hā – hā”!

Ir lietas ko uzrakstām draugiemar domu, ka šī informācija ir jāskatatikai viņu acīm. Citiem tas ir tabu. Nevienam tas nav jāzina. Nē, ne tāpēc, ka tiekatklāts kāds slepens noslēpums. Tās var būt tikai mirkļa sajūtas – kas uz mēles(sirds), tas uzdrukāts. Heisā, hopsā nosūtīts un paliek vieglāk.

Vakar, kādas pāris minūtes pēcdarba laika beigām, nolēmu uzrakstīt e-pastu draudzenei. Lai cīnītos ar kļūdām,kas parasti tiek pieļautas steigā rakstot e-pastu, veikli sakāmo klabinājuatvērtajā darba dokumentā, lai vēlāk to pārkopētu un nosūtītu. Viens mirklis –tā brīža emocijas izklāstītas uz papīra, piemestas vēl pāris personiskaspārdomas un atbilde uz jautājumu. Copy-paste-send.

Pārskrēju ar acīm pāri darbadokumentam, papildināju vēl citu, pāris steidzami e-pasti saistībā ar darbu,kāds telefona zvans, iepriekš sagatavoto dokumentu pievienošana vēstulei, kasdomāta priekšniecībai, send....

Jau ilgi pēc darba laika beigām manaseksistenciālās pārdomas pēc JRT izrādes „Kopenhāgena” pārtrauc koši sarkanā, mirgojošāgaismiņa telefonā, tas liecina par to, ka pienācis e-pasts. Priekšniecība.Atbilde uz nosūtīto dokumentu. Viens teikums, bet manas rokas sāk trīcēt. Viensteikums, bet esmu bāla kā krīts. Viens teikums un es nezinu, ko iesākt –histēriski smieties vai raudāt.

„Una, domājams, ka pēdējārindkopa dokumentā nav domāta ne man, ne klientam.”

Izvēle copy-paste bija manavakardienas lielākā kļūda. Lieki piebilst, ka draudzenei domātais e-pastssaturēja vārdus „neko negribu”, „likt mierā”, „sūtīt d*”, „darbs”, liekipiebilst, ka tas tur tā palika – karājoties priekšniecībai domātā dokumentabeigās.

Zeme paveries! Šādas situācijasvar notikt tikai ar mani.

satiksimies sapņos

2011-10-03T22:42:00.001+03:00

Mani vajā kāds cilvēks. Katrunakti mēs sastopamies manos sapņos – risinām dažādas problēmas, izspēlējamvisneiedomājamākās situācijas un metamies azartiskos piedzīvojumos. Katrunakti. Bez izņēmuma. Ja sākuma es tam nepievērsu uzmanību, norakstīju uzneveiksmīgu sakritību, pilnmēnesi un ne tā sačubināto spilvenu. Tagad, kad šisriņķa dancis sapņos turpinās jau labu laiku, es jūtos kā vajāta. Pats trakākais– ne es ikdienā par šo personu domātu, ne īpaši par sapņiem atcerētos pirms miega.Tomēr ik nakti mēs esam kopā. Kā tāds supervaroņu pāris, kas nomet pa dienuvalkāto sausiņa tēlu un pa naktīm cīnās kopā pret pasaulē valdošo netaisnību.

Varētu šo situāciju atrisinātpersonai atklājot mūsu iknakts piedzīvojumus, bet tas pamatīgi varētu samulsinātmanu sapņu biedru.

Ko iesākt? Nemitīga satikšanās sapņos ir romantiska tikai dāmu romānos un pusaudžu filmās.

jūlijs oktobrī

2011-10-02T23:23:00.000+03:00

Vakar sēžot frizētavā lasījujūlija žurnālus. Tie pilni padomiem vienmērīgākam iedegumam, aktualitātes modēun modernākie peldkostīmi. Ieteikumi tematiskajām dārza ballītēm un ceļojumumaršruti nedēļas nogalēm Latvijā. Es burtiski noticēju tam, ka pametotfrizētavas telpas iziešu tveicīgajās Rīgas ielās. Slēpšos no saules ielasēnainajā pusē un pie vecmāmuļas nopirkšu saldējumu. Pārnākot mājās, priecāšospar vēso dzīvokli un padzeršos aukstas bērzu sulu tikko no ledusskapja. Aizverotfrizētavas durvis sejā spīdēja saule, bet matos rotaļājās dzestrs 1. oktobra vējš..

Laiks paskrien nemanot. Vienāmirklī. Te tikko, 7. maijā bija beidzamās salnas naktī, te tikko – vakarnakt bijapirmās. Pieci mēneši starpā, bet sajūta kā acu mirklis.

01.10.11.

Ai, par ko es vispār runātu, janebūtu laikapstākļu? Droši vien par košajām ballītēm, kas nedēļas nogalēs tiekiegrieztas Vecrīgā. Droši vien par draugiem, kas pulcējās pie mums. Jau kātradīcija sestdienās saņemt sms ar jautājumu „Šovakar ballīte?”. Un kāpēc ne,kāpēc, lai ne ballīte. Kāpēc nevairot C vitamīnu ar smiekliem un dzirkstošāmsarunām? Kāpēc nenodziedāt visas Musiqq dziesmas ar vienu piedziedājumu?

Kāpēc nemīlēt dzīvi, pat jajēzenes jāmaina pret zābakiem. Kāpēc nemīlēt dzīvi, ja tā ik dienu piedāvā tikdaudz.

Viss būs labi, pat ja sākumāliekas mazliet grūti.

un uz veikala letes tiek uzkrāmēts...

2011-09-29T22:46:00.000+03:00

Šodien mediji ir atklājuši vēlnebijušu faktu – latvju tauta noresenē. Man gan jāteic, ka tik briesmīgu ainukā iezīmē Latvijas ārstu biedrība - 45,1% Latvijas iedzīvotāju esot aptaukošanās,neesmu ievērojusi, jo tas nozīmē to, ka katrs otrais pretimnācējs ir tuklītis. Atzītiesnoslēpumā mani mudināja kāds komentārs - Artām ēšanam vispar ir diezgan vienkarshi, cilveki ir slinki lai pashi ko maajaasgatavotu, to visu loti labi var redzet lielveikala rindaa pie kasem skatotiesko cilveki uz lentas liek, tur parsvaraa dominee visadi pusfabrikati, un našķi,(ir jau ari iznemumi protams), Bet pārtikas industrijai lai pusfabrikatupagatavotu un lai tas veikalaa glabatos max ilgi vienkarshi E ir jalieto unpofig par jusu veselibu, caru pusfabrikatiem arii var tautu iebarot ar garshasstimulatoriem un visiem citiem draņķiem, ko svaigos kartupelos, kapostos vaisvaigaa gaļā piebert ir daudz grutak.

Neiedziļinoties detaļās, esvaļsirdīgi varu atzīties – man ir „citu iepirkumu grozā lūrēšanas fetišs”. Kadstāvu rindā, lai samaksātu par saviem pirkumiem ar interese vēroju to, ko pērkciti. Un patiesi, tas ir tik apbrīnojami par ko cilvēki tērē naudu – sākot arikriem un beidzot ar 25 biezpiena sieriņiem Kārums! Vēl trakāk, pēc viņuiepirkumiem var sacerēt veselu stāstu par to, kāds viņš ir. Nu labi, tas tāpēc,ka pārāk sparīgi iedarbinu fantāziju, lai kavētu laiku rindā.

Stāvēja man priekšā meitene,vienīgais, ko viņa nopirka bija biezpiens, krekeri un pārdesmit pudelītesActimel. Skaidrs, dāmītei ir diēta un viņa dzīvo viena. Kāpēc? Jo citādi viņapirktu kaut ko vīrietim un daļiņu no tā, ko pirks nākamā meitene rindā. Jaunkundzesportiskā tērpā vai nu iepirkās savavīra uzdevumā, vai arī viņa gatavojas ballītei darbadienā. Uz letes meiteneizkrāmēja – divas bundžas aliņa, čipšus un jogurtu. Pieļauju, ka pirmie divi irvakariņām, otrais – brokastīm. Nākamais bija puisis ap 25. Arī viņš irvientuļnieks (varēja tak vismaz iepazīties ar kādu no divām, kas rindā bijapirms viņa) uz letes rindojas trīs pakas pelmeņu un krējums. Un tā varētuuzskaitīt un uzskaitīt – dažādas jocīgās izvēles, kas patiesībā maksā lielunaudu un sniedz niecīgu baudu.

Lai nu paliek. Bet tiem, kasmokās ar aptaukošanos iesaku stresu un daudz darba. Tiem, kas streso un strādādrošā attālumā no ledusskapja, svars krītas, jo vienīgais, ko ir laiks uzkost –ir nograuztie nagi!

autumn reflections

2011-09-28T00:08:00.002+03:00

Vairs neviens neklausās, kad esatkal pieminu savus saldos 21, jo to izteikusi es paceļos kosmosā. Bet tad parvisām reizēm pateikšu bez kosmosa - tas tik bija laiks! Kamēr citi atcerasskaistos skolas gadus, studiju laikus un vēl nez kādus piedzīvojumusbērnudārzā, es atceros laiku, kad man bija 21. Tas bija gads, kad es izskatījosvislabāk, jutos vispārliecinošāk, izturējos visizaicinošāk, uzdrīkstējos, darījuun plūcu laurus (gan Laurus, gan laurus). Viss notika pats no sevis. Enerģijanekad nebeidzās, to nespēja nokausēt dejošana trīs naktis pēc kārtas, darbs sešasun pat septiņas dienas nedēļā, studijas un bakalaura rakstīšana. Nekas. Tasbija laiks, kad es jutos kā kalnietis – nemirstīga! Dzīve bija nebeidzamaballīte. Pat tagad skatoties miglaināsbildes, kur tiek pozēts ar lūpām saliktām tūtiņā un apskaujot vēl padsmitvienaudžu klubiņā, piknikā, pirtiņā, pludmalē – es sevi apbrīnoju un apskaužu.Tik brīva, tik atvēta ,tik varoša. Par laimi, es toreiz negaidīju savus 27 unnesteidzos, bet baudīju. Lēnām un nesteidzoties. Savos 21 pa starpu visiem piedzīvojumiem espat pamanījos satikt savu vīru!

Man liekas, ka es pazinusupersievieti – viņa bija mana labākā draudzene sešus gadus atpakaļ.

mazliet citāda nedēļa

2011-09-25T21:46:00.004+03:00

Šī nedēļa bija pārsteidzoša. Essaslimu! Saķēru rudens vīrusu. Neatminos, kad pēdējo reizi man būtu bijisnepieciešams termometrs, gulta trīs diennaktis pēc kārtas un ārsts. Patiesībāārsts tā visās izpausmēs – padomos, rūpībā un ar špricēm!

Es poliklīnikā nolikos garšļaukus. Kājassametās, galva sagriezās un atmodos no pretīgas smakas, kas nāca no vatespikuča. „Esi sveicināta māsiņa ar divām špricēm, esi sveicināta kušetīte!”. Tānu es nonīku poliklīnikā trīs stundas. Visvairāk laika man vajadzēja, laiatjēgtos un aizietu līdz mājām tos dažus pāris soļus. Tos pašus veicu ar četrāmatpūtas pauzēm. Vienu – uz Rīgas Domes kāpnēm. Par laimi apsargi mani projāmnedzina un varēju turpināt lūrēt uz savām kurpēm, kamēr milzu melnie,ņirbojošie apļi pārstās dejot acu priekšā. Bet tas pārgāja. Vīruss atkāpāsatstājot nenormāli nogurumu un no gulēšanas sāpošu muguru. Jā, arī iesnas unnaktīs skrāpējošos kaklu atstāja. Gan pāries arī tas.

Dienu pirms atkal metos darbā,nolēmām izvēdināt plaušas. Paņēmām riteņus un trīs stundas mināmies pa vecajāmtakām – Čiekurkalnu un Mežaparku. Cik viens maz mainījies, tik otrs izmainījies.Negribu izklausīties cukursalda, bet mīšanās pa čabošām lapām, skujupiekritušiem celiņiem un traukšanās pa ielām saules apspīdētiem bijaFANTASTISKI!

Rudens man patīk. Visāstā izpausmēs!

košums

2011-09-21T21:59:00.000+03:00

Piektdien oficiāli vasarabeigsies. Patiesībā tā beidzās jau kādu laiku atpakaļ, maigi un siltiieskandinot rudeni. Tik patīkams tā sākums kā šogad, tāds bijis nav sen. Patiesībā.Patiesībā, es nevaru sagaidīt mirkli, kad ejot cauri parkam uz darbu varēšuvērot kā krāsojas lapas. Savukārt nākot no darba – baudīt to čaboņu zem kājām. Brīvdienāssagrābt tās lielās kaudzēs un nebēdnīgi ielēkt tajās iekšā. Varbūt es patvarētu aizbraukt uz Siguldu rudenī. Šķiet, ka sen nav tur būts, kad spieto visikošuma kārie latvieši. Es varētu vērpt zīļu un kastaņu krelles. Savērpt košāslapas vienu aiz otras garās, garās virtenēs un sarīkot rudens svētkus. Lai visināk ciemos ar ķirbjiem un āboliem, ievārījuma un sēņu burciņām. Kāpostu pīrāgiemun sautējumiem. Mēs varētu sasēst ap ugunskuru un veroties zvaigznēs dziedātdziesmas. Cept desiņas un kartupeļus folijā. Pirmo reizi uzvilkt cimdus uncepures! Izbaudīt rudeni visās tā krāsās. Pat ja salst, pasmaidīt par spocīgiemgaraiņiem, kas rodas, kad smejamies. Pat ja līst, caur peļķēm brist pamanāmosgumijniekos.

Pat ja salst un līst arī sirdī,piesegties ar košu lietussargu. Paslēpties aiz krāsainas šalles. Tikai nebaidīties.

Tikai neslēpties. Būt drosmīgai. Pat ja salts. Pat ja līst.

tik ļoti

2011-09-15T20:38:00.003+03:00

Mana sirds ir pilna lūgšanām. Espati - cerībām. Pirms aizmigšanas es lūdzos, kaut naktī nezvanītu telefons. Pirmsatbildu uz zvanam pa dienu, es baiļojos celt. Cenšos nedomāt un aizrauties ar ko citu. Es norobežojosun izliekos stipra. Mainu tēmas un ļaujos aizmirsties televīzijas radītajārealitātē.

Es esmu pārbijusies.Ir nopietnāk kā varēja iedomāties. Ir nedrošāk kā jebkad bijis līdz šim. Tikļoti, ļoti bail. Tik ļoti.

Saudzējat viens otru.Samīļojiet savus vecākus. Pasakiet visiem mīļajiem ko jūtat!

Dzīvība ir trausla. Teir te nav.

filmu zvaigzne

2011-09-12T22:41:00.000+03:00

Kad man bija skumjš posms dzīvēun likās, ka viss, kas ar mani notiek ir pielīdzināms slikta scenārijakomēdijai, tuva draudzene mani mierināja – arTevi viss būs labi! Tev piemīt fantastiska īpašība, Tu ļoti mīli cilvēkus uncilvēki mīl Tevi. Toreiz es tam noticēju un patiesi likās, ka sliktajaikomēdijai vismaz budžets ir palielināts un tajā sāk tēlot pārliecinošākiaktieri.

Šobrīd es filmējos šausmanē.Katru dienu man liekas, ka es murgoju un vēl tikai mirklis, vēl vienspagrieziens tumsā - un es modīšos. Visspiedzīvotais izgaisīs. Vētra norims, mošķi pazudīs un iestāsies miers. Tomērnekas nemainās. Dienu no dienas scenārijs netuvojas beigām, režisors maniturpina pārsteigt, bet seriāls drīz sasniegs Hameleonu rotaļu cienīgus apmērus.Nebūs tam ne sākuma, ne gala. Vien šausmas, ko saukt par realitāti.

Cilvēki mani vairs nemīl. Vēlmazāk, es ar tiem nespēju saprasties. Es konfliktēju ar visiem, pat tiem, kasmanā dzīvē ir pārliecinoši ilgi, vēl vairāk ar tiem, kas ne tik sen. Es nemākuvairs sasmīdināt un noķert domu vien no pusvārda. Es katru dienu sitos kā pretsienu. Bums. Bums. Rokas sāk pagurt, asaras birt. No rītiem uzkrātaisentuziasms ... kā kristāla vāze, miljons gabalos sadrūp. Un es nesaprotu, kasir noticis? Kur ir mans ķēriens. Aizrautība? Tas vieglums ar kādu es steidzoscauri dzīvei? Šobrīd viss nāk tik smagi, it kā es būtu iebridusi dubļos līdzviduklim un netieku uz priekšu. Tik, cik vakarā esmu nogājusi, tik tiekuatmesta atpakaļ no rīta. Gluži kā Dons Kihots ar vējdzirnavām – uz apli vien,uz apli vien.

puzzle

2011-09-10T16:30:00.001+03:00

Kāpēc mēdzam radītsituācijas, kurām nav izskaidrojuma? Kāpēc radām jautājumus, uz kuriem paši neprotamatbildēt? Kāpēc pārņem sajūtas, kam nav pamata?

Jau augustā uzdotie jautājumiturpina mani vajāt septembrī. Augustā piedzīvotais turpina likt aizdomātiesseptembrī. Kā mistisks aplis, kas ierāvis sevī. Brīžos, kad pieņemu visu kā ir,bez vēlmes iejaukties, kaut ko mainīt, skaidrot un domāt par to. Tad irvieglāk. Ir vieglāk - ļauties plūsmai. Tad pašai par sevi uznāk smiekli. Par savāmdomām un bažām. Vienkārši dzīvot, sadzīvot. Paļauties uz to, ka nekas nenotiek tāpatvien, ka pienāks diena, kad atbildes uz jautājumiem, ko uzdodu šodien nākspašas. Tās būs skaidras. Tās saliks visu pa plauktiņiem. Kā puzzlē – saguls gabaliņiviens otram blakus un bilde pavērsies skatam.

Glābsim Montu!

2011-09-10T12:52:00.001+03:00

Šorīt izlasot par projektu „Glābsim Montu”, man sažņaudzās sirds, nedomājot ne mirkli, ziedoju naudu, jo šiskārtējais no tiem gadījumiem, kad valstij nerūp savi cilvēki.

Montra ir 21 gadu jaunažurnālistikas studente, kādā rītā viņa pamodās ar pietūkušu acs plakstiņu.Vizīte pie acu ārsta beidzās onkologa kabinetā ar stindzinošu diagnozi –vidusauss un deguna blakusdobuma ļaundabīgs audzējs. Tas ir rets audzēja veids,kas strauji progresē, taču to var ārstēt. Latvijas Onkoloģijas centra ārstukonsīlijs lēma, ka nepieciešama ķīmijterapija lietojot zāles Erbitux(Cetuximabum), kas ir valsts apmaksāts medikaments, taču Montas gadījumā - nē.Monta ir 27. cilvēks mūsu valstī, kuram šogad šīs zāles var glābt dzīvību, tačuVeselības norēķinu centrs tās paredzējisvien 25 Latvijas iedzīvotājiem. Veselības ministrija ir nosūtījusi Montai 12lapu garu vēstuli, kurā detalizēti pamato, ka nedos finansējumu zālēm, kasvarētu glābt jaunās meitenes dzīvību.

Projektā „Glābsim Montu” irjāsavāc aptuveni 12 000 latu, lai meitene varētu veiksmīgi cīnīties par savudzīvību. Palīdzēsim viņai! Šobrīd, kad rakstu šo, saziedoti gandrīz 3000LVL.Nav palicis daudz... Mēs varam palīdzēt. Spied šiet!

Silly girl

2011-09-07T23:59:00.000+03:00

Pieradumam ir spēks, sevišķi jatas saistās ar māju un drošības sajūtu. Ar omulību.

Kopš esmu pieņēmusi izaicinājumustrādāt jaunajā vietā, es mētājos galējības. Te vienu dienu ir apņemšanās sevipierādīt, turpat citu, par visu mazliet pasmaidīt un izlikties, ka es tajānepiedalos, vien vēroju no malas. Dienās, kad sevi izlieku visu, man gribas,lai atgriežoties mājās mani sagaida siena, pie kuras slieties. Patverties unatgūt spēkus. Piemēram šodien. Šī diena iezīmējās ne tikai ar sparīgu darbadunu, bet arī ar spēcīgu emociju gammu. Sākot ar starptautiskām sērām hokejufanu un vienkāršu cilvēkus sirdīs, līdz prātam neaptveramām skumjām draugudzīvē.

Šodien, kad atgriezos tukšāsmājās, jo vīrs ir devies savos ik rudens makšķerēšanas priekos, bet sunsaizsūtīts trimdā pie vīramātes... essajutos tik viena. Dzīvokļa sienas par plašu, ierastās kustības (vakariņas, TV/datoraieslēgšana, rosīšanās) tik liekas. Ierausos dīvānā un lasīju žurnālu. Ik palaikam likās, ka noskrapst nadziņi un uz dīvāna uzlēks suns. Vai pagriezīsiesatslēgas un ienāks viņš. Nometīs sporta somu, izmetīs joku par mani un žurnālaizvēli (Playboy) un ierausīsies blakus. Žurnāla lasīšana pārtapa vannasrituālā, tad mantu krāmēšanā rītdienas darba izbraukumam... līdz beigās,sailgojusies sabiedrības, ieslīgu sociālajos tīklos. Attapos jau pusnaktī.Manas privātās dzīves 4 stundas bija beigušās.

Šo visu rakstot es brīnos patipar sevi. Es vienmēr esmu sajūsminājusies par vakariem, kas ir tikai man –manām pārraidēm, maniem našķiem, mūzikai un ritmam. Bet tādā dienā kā šī, kaspilna pārdomu, skumju un pilnīga bezspēka... es ilgojos, kaut šodien viss būtukā bija. Kā parasti ir mājās. Lai ir siltas rokas, kas apskauj. Lai irsirdspuksti ko sajust pirms aizmigšanas. Lai neesmu es viena ar savām domām.

Ēģipte 2006

Ak, es muļķīte.

šo filmu es vienreiz jau esmu redzējusi

2011-09-01T22:45:00.001+03:00

(...) Bet dzīve turpinās.. tā dod mums laimes mirkļus, undažreiz mēģina salauzt.. daudzpusīga, daudzveidīga dzīve.. un pēc desmit gadiemmēs atkal saprotam, ka bijām laimīgi, bet atkal neievērojam to.. Galvenaisnovērtēt to, kas ir tagad.. šeit un tagad .. dzīve –tā ir laime...

Ir rudens.

2011-09-01T15:13:00.004+03:00

Pirmais septembris ir maģisks. Lai arī sen vairs neesmu skolniece, joprojām nepamet sajūta, ka naktī no 31. augusta uz 1. septembri vasara no mums atvadās un iestājas rudens. Kad biju skolniece, tad vasara bija laiks, kad esi brīvs no mācībām un agrās celšanās. Mana vasara iesākās maija beigās un beidzās ar pirmo skolas zvanu. Šorīt kā vienmēr mani modināja telefons, rokās nebija ziedu, bet sirdi bija pārņēmusi melanholiska sajūta. Vasara ir galā, vēl viena skaista, ilgi, ilgi gaidīta, piedzīvojumiem un pieredzes pārpilna.

Jaunais gads salīdzinājumā ar 1. septembri nobāl. Vismaz manā uztverē. Es labāk gadā piedzīvoto mēru laikā no septembra līdz septembrim. Laikā, kad asteres un gladiolas šķiet krāšņākas ne kā citās dienās, atmiņas par skolas laikiem spilgtākas. Visas tās apņemšanās un solījumi – daudz patiesāki un cerību pārpilnāki, ne kā tie, kas solīti Jaungada naktī saskandinot glāzes.

Stāvot pie luksofora, kas netālu no Rīgas 2. Ģimnāzijas, ko esmu absolvējusi arī es, pēkšņi atkal sagribējās būt skolniecei. Mazai meitenei, kas šūpojoties astē saņemtiem matiem, baltā blūzē dodas uz skolu. Rokas pilnas ziedu, sirds nemierīga un gaidpilna. Laikā, kad patiešām ticēju, ka visa pasaule vaļā un viss ir iespējams. Kur ir pazudusi viņas degsme, pašpārliecinātība un krampis?

Ar sarkanām neļķēm laiks atvadīties. Ir rudens.

Ļaudis klīst pa vientuļām peļķēm.

(PV)

cosmoss

2011-08-30T14:51:00.000+03:00

Ir situācijas, ko nav iespējams izskaidrot. Tās notiek neplānoti,paveroties kosmosam un zvaigznēm nostājoties mistiskās, nebijušās kombinācijās.Tad cilvēki sajūk prātā. Ir tāda sajūta kā tajā atrakcijā, kurā tiec piesprādzētspie stingri nospriegotas gumijas, kas pēc auklu atraisīšanas – uzšauj tevigaisā. Gandrīz pieskaries debesīm, ar pirkstu galiem vien aizskarot. Lidojums sagriež pasauli kājām gaisā – tā noņirbgar acīm pavisam citāda ne kā ikdienā. Tur no augšas, viss šķiet citādi. Gaismaiaustot, viss it kā nostājas savās vietā. It kā, jo galva joprojām turpina reibtpēc apmestajiem kūleņiem. Piedzīvotais un pieredzētais radījis tūkstošiemneatbildētu jautājumu. Lēnām ikdiena tos aizskalo projām, vien apkārt vēljaušami zvaigžņu putekļi. Uz mirkli tievēl pakavēsies.

selfmotivation

2011-08-29T09:35:00.000+03:00

Jau iepriekš izteicos par motivēšanas svarīgo lomu cilvēka dzīvē, vismaz manā. Toreiz es runāju par to, kā apkārtējie – vecāki, skolotāji, darbadevējs, draugi un citi, var iedvesmot un motivēt darīt labāk, skatīties tālāk un kāpt augstāk vai visu iznīcināt jau saknē. Bet ir situācijas, kad citi var runāt, rādīt, darīt – bet motivācija ir jāatrod pašam sevī. Viss sākas sevī, tikai citreiz tas nāk vieglāk. Pietiek tikai kritiski paskatīties uz argumentiem, iztēloties sevi mazliet tālākā nākotnē – un mesties iekšā izaicinājumos. Šoreiz viss ir kā uz delnas, bet … nekas nenotiek, ne-no-tiek!

Varbūt mazāk vajag domāt un analizēt. Vienkārši darīt. Mesties iekšā. Ļauties.

25. augusts bildēs

2011-08-25T17:02:00.000+03:00

Formas tērps. No zilā par zaļo.

atzišanās

2011-08-24T12:10:00.000+03:00

Reiz man kāda draudzene atzinās, ka vēl tagad sapņos redz savu bijušo darba vietu, kaut jau vairāk nekā pusgadu viņai ir jauns amats, citi kolēģi un pienākumi. Sarunā viņa minēja, ka jau nākamajā dienā varētu mesties iekšā vecajos pienākumos un aizvērtām acīm visu izdarītu. Viss viņai pazīstams, iestrādāts un noslīpēts. Mazliet piesarkusi, viņa čukstēja, ka vēl tagad ir tādi vakari, kad pirms aizmigšanas gribas tik ļoti ilgās raudāt. Tad gan sevi norājot, jo no galvas neizkrīt salīdzinājums ar teicienu par sievu, kas mīl vīru, kaut tas viņu sit.

Vakar es pieraudāju slapju spilvenu.

22., 23., un gan jau arī 24. augusts bildēs

2011-08-24T09:52:00.000+03:00

Lido putniņš!

Putniņš n-e-l-i-d-o...

21. augusts bildēs

2011-08-22T17:08:00.000+03:00

Vakar aizvadīju pēdējo atvaļinājuma dienu. Tā viegli, bez steigas. Vakarā vēl aizskrējām līdz Krastmalai, lai apsveiktu Rīgu un vērotu uguņošanu, satikām draugus un samīļoju, nu jau oficiāli, bijušo kolēģi. Vakaru beidzu kā nervoza kundzīte – iedzerot nomierinošas zālītes un liekoties uz auss pirms pusnakts. Netipiski sev, bet es iekritu miegā jau pirmajā pusstundā.

thoughts become things

2011-08-21T20:58:00.001+03:00

Var teikt, ka piektdien piepildījās kādas padsmitgadīgas jaunkundzes domas.

Liriskai atkāpei: kad biju maza, caurām vasarām dzīvojos pa Garciemu. Bariņš bērneļu - gadus trīs, četrus augām kopā un no bērniem kļuvām par pusaudžiem. Kā jau tas notiek, vidusskola, jauni draugi, tusiņi un citas simpātijas izjauca to ciešo vasarnieku kodolu kāds mēs bijām. Kādi tur vairs Kazaki un rasbojņiki, braukšana ar ričukiem un peldēšanās aukstajā jūrā. Es vairs nespēlēju pludmalē futeni un mani vairs neaicināja skatīties volejbolu. Es nejutos viena no, drīzāk kā sena paziņa, ko satiekot tikai sveicina ar strupu „čav” vai galvas mājienu. Pēc vienas tādas tikšanās es aizsapņojos. Kādi mēs būsim, kad izaugsim. Kas mēs būsim, kad beigsim skolas. Vai maz dzīvosim Garciemā? Šo piektdien es to uzzināju. Es nokļuvu salidojumā.

Mani agrākie cīņu biedri ir radoši, jauni cilvēki. Viņi Garciemā ir veikuši apvērsumu. Uz mazo ciemiņu, kam ir viena galvenā iela, divi veikali, vilcienu un reta autobusu satiksme jau no pagājušās vasaras plūst atpūtnieku straumes. Garciema pludmalē runā Kaijas. Pēc skata necils, melns bāriņš rīko skaļas ballītes nedēļas nogalēs, pie sevis pulcējot labākos DJ, jautrākos ballīšu cienītājus un spēcīgākos lietus mākoņus. To visu viņi – mani vecie cīņu biedri sarīkojuši.

Piektdiena bija kā salidojums. Rīgā plosījās pilsētas svētki, mākoņus stumdīja spēcīgs vējš un debesīs dancoja zibens. Kaijās savukārt bija tikai visi vecie draugi. Pa vienam, ar draugiem, draudzenēm vai sievām. Sūcot vīnu ar salmiņu, aizgūtnēm vīram stāstīju – tas tur puisis bija mana lielā simpātija, ar to meiteni mēs viņa dēļ plēsāmies. Vai - tas jauneklis bija viena liela smieklu vista, kā atvēra muti, tā pārējie to nevarēja aizvērt – smieklu dēļ. Un tā cauru nakti. Parunāju ar vienu ar otru. Un jutos kā mājās. Visi pieauguši, bet ar to jaunības dzirksti acīs. Joprojām neticas, ka tas puisis, kas savus vecākus noveda līdz sirmiem matiem, tagad ir F1 pilotu galvenais pavārs! Vai šiška bankā, vai uzņēmējs... ai, tā varētu turpināt un turpināt.

Laiks skrien zibenīgi. Vēja ātrumā. Neticas, ka tik sen es baudīju bezrūpīgas vasaras draugu lokā. Tik sen man bija trīspadsmit. Un galu galā.... man bija rozā velosipēds. Tāds, par kādu tagad kautos visi mazie hipsteri.

Eh - Ar mani atkal runā kaijas.... http://www.kaijas.lv/

20. augusts bildēs

2011-08-21T15:57:00.000+03:00

Kamēr citi bija Rīgas svētkos, mēs bijām Versaļā.... ai, nē, Rundāles pilī.

Un mēs bijām sajūsmā!

17. augusts bildēs

2011-08-19T18:04:00.000+03:00

Trešdienu pavadīju sev neierastā ampluā - uz ūdens. Pieredze Rīgas kanālā, iedvesmoja azartiski pieņemt aicinājumu doties braucienā ar laivām, lai nosvinētu kāda drauga 30. jubileju. Atzīšos, es labprāt tagad dotos vēl! Mēs nebijām sportiski azartiski, bet mierīgi airējoties, ar vairākām „ uzkodu pauzēm” , pieveicām ceļu no Cēsīm līdz Līgatnei piecās stundās. Bija fantastiski vēl aiz astes noķert aizejošo vasaru, baudīt to zaļumu, kas joprojām rotā dabu. Drīz, pavisam drīz, tajā virzienā visi dosies, lai skatītu rudens krāšņumu.

Laikapstākļi bija glaimojoši – te mākoņi, te saule un nevienas lietuslāsītes… tikai vakarā braucot mājās, atskārtām, ka viss ceļš līdz Rīgai ir klāts peļķēm. Mēs tikām pamatīgi saudzēti. Un jā, arī nevienu izbēgušu lāci nesatikām!

Vēlāk vakariņas uz uguns mums gatavoja viens no restorāna Vincents pavāriem.

Kad braucām uz Rīgu, mašīnā skanēja Prāta Vētras „ Rudens kā rudens” … un es skaidri apzinājos, ka savam noslēgumam tuvojās ne tikai mans atvaļinājums un vasara, bet noslēdzas ar kāds posms manā dzīvē.

16. augusts bildēs

2011-08-17T00:59:00.001+03:00

Šodien es cīnījos pati ar sevi. Piespiedu sevi mācīties. Jau kuro reizi. Man ir aizdomas, ka mans spēja iemācīties ir aizgājušas gulēt. Patiesi, kur tas laiks, kad mācījos. Jā, katra diena ir jauna mācībstunda, bet citā veidā. Darbā arī mācos, bet tas ir citādi, tur jākustina pelēkā viela savādāk. Šoreiz jākaļ no galvas. Jāatceras bez interpretācijas un improvizācijas. Murgaini. Man iet kā pa kalniem. Citreiz csdd testu pildu bez kļūdām, tajā pat brīdī nākamo ar astoņām. Tā nu nīstu pati sevi. Vai tiešām jo pelēkās šūniņas atslābušas un aizgājušas gulēt? Bet nu apņemšanās, vismaz viena, no 2010. gada nogalē izvirzītajām, ir jāizpilda. Ziemassvētku eglīti vedīšu vecākiem ES! Viena. Nu, nē. Kā šoferis, vienai būtu garlaicīgi.

Dienas beigās man mācīšanās apnika. Līdz mielēm. Tāpēc ar Kalniņiem un Gaišo Vīksnu devos izbraucienā ar velo. Jā, man nav pašai sava velosipēda, bet, kas būtu domājis, ka Air Baltic bike ir tik forši. Nieka 0.70 santīmi par stundu un brauc, kur acis rāda. Paņem centrā, novieto kaut vai Pārdaugavā vai Jūrmalā. Kājas izkustinātas, galva izvēdināta. Baudīts saldējums bez maksas... iegūts vienkārši tāpat, jo rīt veikalam atklāšana. Bija gards - jogurta saldējums (jauna saldējamotava pie tramvjaga pieturas uz Barona un Merķeļa ielas stūra). Lieliskā kompānijā piedzīvots vasaras skaistākais saulriets. Kalnciema ielas ābeļdārzā, baudot vīnu, tika noķerts viens no aizejošās vasaras vakariem. Nieks, ka lija. Mums bija silti.

LaKa un saldējums - dāvana

Plankings vairs nav modē, tagad topā ir mouthings.... :)

Atvaļinājums - tas ir burvīgi.

a messy room is a happy room?

2011-08-16T15:37:00.000+03:00

Tas ir tipiski. Ja man iekrīt kāda brīva diena un ir attiecīgais – kārtība, tīrība noskaņojums, es varu visu dienu pavadīt beržot māju un domājot, kā divi cilvēki un suns to var pārvērst tādā bardakā. Nezinātāji, ienākot mūsu mājās varētu domāt, ka pārvācamies vai pārkārtojam skapi. Uz veļas žāvētāja - drēbes, uz veļas gludināmā dēļa – drēbes, uz dīvāna – glīti salocīti- dvieļi! Paiet labs laiks, kamēr visu sakārtoju un salieku pa plauktiem. Drīz pēc tam viss būs jāsāk no gala, jo veļas žāvētājs tiek apkrauts ar jaunu, slapju veļas kārtu.

Man šķiet, ka vēl tikko nospodrināju visas virsmas tā, ka nav ne puteklīša. Tagad, notraucot ar roku – gaisā paceļas putekļu mākonis. Labi, to es norakstu uz dzīvošanu pašā pilsētas centrā un nemitīgi vaļā atstāto logu. Uz grīdu nav pat jāskatās. Divas dienas pēc mazgāšanas, tās stūros atkal ir putekļu kumšķīši. Labi, to es norakstu uz mūždien spalvu metošo suni.

Vannas istaba – man jābrīnās, ka man vēl uz galvas ir mati, jo pēc maniem aprēķiniem, no tā daudzuma matu, kas tur visapkārt lidinās, varētu sanāk jauka Karlsona parūka. Tāpat es zinu, kurš no mums, un tā neesmu es, tīra zobus blenžot spogulī! Labi, runā jau, ka diena jāsāk uzsmaidot sev.

Atsevišķs stāsts. Plaukts ar sievišķīgām vājībām... pastāstiet, kāpēc vienai sievietei, kurai joprojām nav maigākā, gludākā āda pasaulē, taisnākie, nepūkainākie mati un spēcīgākie nagi – vajag visus tos smāķus??? Eļļa matu galiem, eļļa stipriem nagiem, serums pūkainu matu savaldīšanai, putas izteiktākam kuplumam (kur loģika?), ķermeņa krēms, krēms problemātiskajām zonām, krēms raupjiem elkoņiem un sausiem kāju papēžiem. Dienas krēms, nakts krēms, atjaunojošs krēms, acu ēnas zilas, rozā un bēšas. Trīs veidu acu tušas un ausu bakstāmie. Nemaz nerunājot par desmit tīrīšanas līdzekļiem – flīzēm, grīdai, podam, keramiskai virsmai, koka virsmai, tabletes un baktēriju bende podam, salvetes, lai tīrītu dajebko... Un pamēģiniet tik to kalnu aizbīdīt uz miskasti – man to visu vajag! Jo joprojām mana pēcpuse ir problemātiska un rokas sausas, tāpat kā flīzes un pods nav gana spoži.

nicop.glogster.com

Kā jūs tiekat galā ar apburto loku – vienu galu beidz spodrināt, otru galu sāc. Domājot gan par mājas istabas stūriem, gan sevi pašu?

12.,13,14. augusts bildēs

2011-08-15T00:45:00.000+03:00

Nedēļas nogale laukos vienmēr ir izdevusies, ja esmu kopā ar mūsu pagājušā gada vedamajiem. Ai, es esmu simt reižu šo stāstu stāstījusi, un varu šo stāstu atkārot vēl simt piecdesmit reižu, bet... sākumā man Oz jaunākā māsa ļoti nepatika. Iespējams tāpēc, ka es biju tikko izkārpījusies no vecuma, kurā viņa bija iekritusi – svārstīgie hormoni, durvju aizciršana, asaru plūdi, histērijas, balss pacelšana, nerunāšana un šķobīšanās. Ak, jā, un vēl viņai bija nenormāli gari nagi! Mums nebija pa ceļam, jo es biju degunu gaisā sacēlusi jauna dāma, bet viņa - jauniete hormonu nedienu pašā augšgalā. Bija neskaitāmi daudz situāciju, kad es sacēlu tik uzacis, kad jaunkundze skaļi aizcirzdama durvis izbeidza sarunu ar vecākiem, vai smīkņājusi par samocīto sejiņu pēc nogurdinošas nakts. Bet reiz viss mainījās. Es pat atceros to dienu. Elīna mani uzaicināja uz sava jaunā drauga dzīvokli, lai iemalkotu glāzi Martini ar viņas draudzenēm. Meiteņu vakars! Devos uz Dārzaugļu ielu diezgan pagodināta, mana drauga mazā māsa mani aicina! Tātad es neesmu garlaicīga nūģe! Toreiz meiteņu vakars ievilkās naktī. Plašajos mājas gaiteņos, smēķējot vienu dāmu cigareti pēc otras, Elīna man izstāstīja daudzus, jo daudzus savas dzīves piedzīvojumus. Atklājām kopīgas paziņas un pieredzētas situācijas. Tajā vakarā – mēs kļuvām par draudzenēm.

Migla, migla... zaļa zāle...

Elīna ir mana draudzene un mazā māsa, kuras man nekad nav bijis. Viņa ir dzirkstoša prieka pilna, ballīšu un svētku rīkotāja. Viņai patīk detaļas un noskaņa. Lai viss izdotos, viņa nekad neatstās dekorāciju, ēdienkartes un vakara norises plāna izstrādāšanu līdz pēdējam. Tagad, gatavojoties viņu kāzu gada dienai (kas ir augusta pašās beigās), es par visu esmu informēta jau divus mēnešus iepriekš, un pagaidām, esmu vienīgā, kas kāvējas ar savu plānu iesniegšanu. Sasodīts, es tomēr esmu garlaicīga nūģe!

Šajā nedēļas nogalē – kopīgi lokot kāpostu tīteņus, baidoties no zibens un pērkona dārdiem, kā arī vienlaicīgi pielienot mammai/sievasmātei ar kūkām - mēs daudz izsmējāmies. Tik pat daudz mēs izdzērām alu un apēdām sāļos kliņģerīšu cepumus. Varbūt es esmu mazliet savtīga, bet brīžos, kad es esmu gauži sašļukusi, viņa prot mani pavisam viegli uzmundrināt. Iepriecināt. Nezinu, ko dodu viņai es, bet ceru, ka esmu kaut kā noderīga.

Piemēram, cīņā ar lapsenēm?

Izklaidējot mazākos..

locot un cepot kāpostu tīteņus?

Nedēļas nogale iesākās bažīgi. Lai arī tā ieskandina manu nedēļu ilgo atvaļinājumu, tā tāpat iesāka skaitīt laiku līdz būšu jaunā, nepazīstamā un mazliet biedējošā vidē. Kad saskandinājām glāzes un teicām atvadu vārdus, es raudāju. Tās bija tās asaras, ko nevar notraukt, tās vienkārši birst, kā pupas, kā lielas, lielas lāses. Bet, būs labi. Viss būs labi.

Ar Kni ordeni un kolēģu zīmogu.

ceļš turp...

In motion

2011-08-11T23:31:00.000+03:00

Šovakar cepu kūku. Pirmo reizi ar asaru kamolu kaklā. Rīt būs dažādu emociju, notikumu un svētku diena. Svinēsim kolēģes tuvojošos dzimšanas dienu, citas kolēģes mazuļa raudzības un manu – pēdējo darba dienu. Mēnesis kopš pieņēmu lēmumu ir paskrējis nemanot. Likās, ka tā diena, kad sakrāmēšu mantiņas, izslēgšu datoru un atdošu biroja atslēgas nekad nepienāks. Ka tā ir tālu. Ka tā pat nav taisnība, es nekur neaizeju. Pat atlūgums nav uzrakstīts, tikai mutiska vienošanās. Roka neceļas, bet rīt būs jāsaņemas. Jūtos, kā nodevēja. Acīs grūti paskatīties un runāt par iešanu. Tad jāraud. Ai, kā rīt es raudāšu! Bet tā reiz jau bija. Tas piedien pie lietas, mīlēt cilvēkus ar kuriem tiek pavadīts kopā vairāk laika kā ar vīru, vecākiem un draugiem.

Būtībā, es jūtos kā mazs putnēns, kas pamet mājas, uzgriežot muguru drošajai vietai, kur esmu tikusi atbalstīta, uzklausīta, slavēta un mācīta. Vieta uz kurieni vienmēr esmu devusies ar prieku, pat ja acis pilnas miega un noskaņojums kā sliņķim. Šeit es saņēmu savu pirmo titulu mūžā, tiku apbalvota kā „vislabākā kolēģe”. Saukta par draugu. Draugu. Tas ir daudz.

Jūtos ka maziņš ērglēns, kas pirmo reizi sper soli pāri aizas malai un metas lejā. Pats saviem spārniem, lai triektos pretī nezināmajam. Skaidrs jau tagad, ka nebūs viegli. Ka nebūs tik droši un saprotoši. Būs grūti. Būs citādi. Bet ko nu vairs.

Thats It! I Quit. Im Moving On.

laulības

2011-08-10T00:53:00.001+03:00

Atceros, kad biju maza ar draudzenēm mēdzu spēlēt „Mājās”. Parasti tās bija ainiņas no visiem pieņemtas izpratnes, kādai jābūt ģimenei - mamma, kāda no mums pieteicās par tēti (ja nebija brīvprātīgo, tētis bija izdomāts), jaunākā māsa vai lelle bija bērni. Mēs aizrautīgi izspēlējām noskatītās ainiņas pašu ģimenēs... Bet, ko gan mēs tādas sīkaļas maz sapratām no tā, ko īsti nozīmē ģimene.

Šogad nosvinot tikai otro kāzu gadadienu un sesto kā pāris, atskārtu, ka tikai tagad es sāku saprast kā īsti tā spēlīte tiek spēlēta. Ģimene nav tikai smaidoša mamma, kas rūpējās par klātu galdu un tīrām bērnu mutēm. Tētis nav tikai galvenais ģimenes apgādnieks, kas pēc grūtās darba dienas priecīgi steidz mājās pie skaistās, vienmēr laimīgās sievas un paklausīgajiem bērniem, kā to mēs izspēlējām bērnībā.

Ģimene patiesībā ir fantastisks veidojums, kad vienā veselā saplūst divi – dažādās vidēs, tradīcijās un audzināšanā auguši cilvēki. Divi svešinieki ar savām ambīcijām, mērķiem, hobijiem un izpratni par lietām, to būtību un kārtību. Ar savām interesēm, trūkumiem, talantiem un ieradumiem. Divi, kas saplūst vienā veselumā, lai pielāgotos, rastu kompromisu, reizēm piekāptos un kopīgi mainītos. Lai kopīgi skatītos nākotnē, lai atskārstu kopīgus mērķus, hobijus, izpratni par lietām un intereses. Lai abi kopā pieaugtu un novecotu, mācītos un mācītu. Tas ne vienmēr ir viegli. Tomēr nevienas pūles nepaliek neatalgotas.

Arī mēs abi neesam vienmēr smaidoša Una un nopietns Andris. Arī mūsu rīti mēdz būt pilni īgnuma un vakari bez sarunām. Arī mēs bieži nespējam saprasties un rast kompromisu. Ir brīži, kad neviens no mums negrib piekāpties vai paiet solīti pretī. Mēs mēdzam uzmest lūpu vai sakliegt. Bet tie ir mirkļi. Tie pāriet. Kad viss norimst, atkal otrā ieraugām to, ko redzējām sākumā.

Sajūtam to, ko solījām stāvot pie altāra.

07/08/11

5., 6., 7. un 8. augusts bildēs

2011-08-10T00:20:00.000+03:00

Atskatoties uz to, cik ātri pagāja tik ilgi gaidītais īsais, sešu dienu atvaļinājums, man atkal prātā jānoskaita mantra, ka viss ilgi gaidītais un brīnišķīgais šķietami paskrien ātrāk, nekā ikdienišķais. Tāpat arī vasara. Arvien biežāk cilvēki piesauc rudens sajūtas, bērni skolas sākšanos, sinoptiķi vēsāku laiku un nokrišņus. Man, man paliek skumji. Cenšos domas satīt kamolā, no kamola uzadīt segu – pilnu atmiņām, sajūtām un notikumiem.

Viens no šīs vasaras brīnišķīgajiem notikumiem bija viesošanās Mālu ielā 14, Kuldīgā. Tā pilsēta apbur. Ar vecajām koka mājiņām, veikalu nosaukumiem – uzrakstītiem uz sienām, nevis košās izkārtnēs. Ziedu podiņiem uz necilām, noplukušām palodzēm. Cilvēkiem, kas nesteidzīgi dodas savās ikdienas gaitās, pa svaigi bruģētajām ielām. Kuldīgā mēs piedzīvojām divas dienas – vienā. Kad rīts mūs modināja saules pieliets, vilināja uz jūru. Savukārt pēcpusdienā sāka ducināt pērkons, vakarpusē savilkās melni mākoņi un lija pamatīgs lietus. Tik spēcīgs, ka raudāt sāka Mālu ielas virtuves griesti. Debesis bija melnas, melnas. Neticējām, ka no rīta bijām gozējušies saulītē, bet vēl tikai iepriekšējā vakarā smējušies līdzi kuldīdzniekiem brīvdabas kino baudot „Limuzīnu Jāņu nakts krāsā”. Mistiska vieta. Nerealitātes sajūtu, ko vēl vairāk pastiprināja vedēju rūpes un sagādātie pārsteigumi gadadienā. Sajūtas, atmosfēra, rūpes. Man joprojām ir prieks, ka tieši viņus pirms trim gadiem uzrunājām, un viņi piekrita.

Tās bija laiskas dienas, kur brokastīs ēst mellenes ar pienu un vakariņās tirgū iepirktus labumus. Satīties pledā un kafiju dzert uz mūžveca soliņa. Tā paša, kur ērti gozējas baziliks. Vērot kā vedējmāte cep kūku no dārzā lasītiem āboliem un miltus aizņemties no kaimiņiem. Jā! Man Kuldīgā ir kaimiņi! Ak, un vēl, vīna, kas pirms diviem gadiem aprakts, pirms gada izrakts, gadu glabāts un šogad atvērts - baudīšana. Visam, kā punktiņš uz i, bija svētdienas pirts.

Braucot mājās galvā skanēja vārdiņš, ko Lauma skandināja pirmajā vakarā, kad bija ērti iekārtojusies uz krēsla dārzā – ļapatā!

Lai ko tas nozīmētu... ĻAPATĀ!

4. augusts bildēs

2011-08-05T00:01:00.000+03:00

Šī diena, lai arī tajā nekas prātīgs nav darīts, ir no tām, kas ir fantastiska ar TO sajūtu. Ar sajūtu, ka it kā pacelies virs sevis un vēro visu kā filmu – no malas. Vai tiešām tā biju es, kas pamodās 8:40, tad kā kaķis izstaipījos un abi ar suni palīdām zem segas gulēt tālāk. Pamodos 10.00! Ceturtdienā. Vai tā biju es, kas nesteidzīgi izdzēra divas lielas krūzes ar kafiju un lasot žurnālus brokastot beidza ap 12? Jā!

Saprotot, ka man tomēr ir paveicies un brīvdienā negāž ne lietus, ne saule slēpjas aiz mākoņiem, tā biju es, kas izmetās peldkostīmā un laiski paviļājos saulītē. Jā, tie ir mani vaigi, kas ir mazliet sārti. Kaifss! Ak, skaidrāks par skaidru, mēs visi noliedzam, ka satiekot vecākus mēs atkal kļūstam par bērniem, bet tā no tiesas ir. Vecāki grib – kā agrāk, gādīgi parūpēties par pilnu vēderu, pārliecināties vai viss labi… un es to ļāvu. Man tikai atlika iedomāties, ka gribu ēst, un tas tika vai burtiski sajusts.

Vēlāk ar mammu devāmies Gciema apgaitā – palūkot, kas jauns miestā, nogaršot, ko piedāvā „ Ar mani atkal runā kaijas” bārs un kā mainījušās mājas gar galveno ielu. Ja kļūsti par ciemiņu dzimtajā ciemā, ikgadējā apgaitas pastaiga ir pārsteigumu pilna. Arī spalvainajam draugam, satiekot kanālā pīles.

Viss ir labi! Viss ir lieliski.Gluži tāpat kā ēst vakariņās pankūkas ar saldējumu!

3. augusts bildes

2011-08-04T13:19:00.000+03:00

Labrīt, pēdējā darba diena pirms sešu dienu ilgām brīvdienām! Jaj!

Darbs dara darītāju? Kafija - dara darītāju!

Brīvdienas sākušās - prieku vislabāk prot izrādīt Rufuss. Zaļa zāle, mežs un jūra, jā, pie vecākiem ciemos!

Pēc lieliem priekiem - dziļš miegs. Sarga funkcijas nezaudējot ne mirkli ;)

Vakariņu laiks klaidonīšiem. Skarbā dzīves aina, visi izmestie minči meklē, kur pieēst punčus, mana mamma nespēj atteikt. Tipisks skats. Neesmu droša vai tie pat ir visi.

2. augusts bildēs

2011-08-03T11:42:00.001+03:00

Dodoties uz darbu, secināju, ka šo ierasto ceļu – gar Brīvības pieminekli, cauri Vērmanītim, gar Berga bazāru, pa Čaka ielu līdz Avotu ielai... es mērošu vēl tikai četras reizes. Tad viss. Tad es došos cauri citiem parkiem, uz citu ielu. Mainot ierasto pret nezināmo, mīļo pret svešo. Ir neizsakāmi skumji!

Kni paspēja! Tas viņai prasīja pulka emociju, pārsteigumu, bet savu solījumu viņa izpildīja, mans zilonis-dāvana bij gatavs. Lai tiktu pie Piparmētru Maigoņa, bija jāsatiek Kni, jāiedzer Ogu šampanietis un jāatklāj, ka cienītā ziloņmeistare nelasa manu blogu. Mirklī, kad viņa to pateica, es knipsēju satikšanos savam „the August break”. Visas emocijas – naļedco.

Zilonēns, ko saņēmu no Kni, aizceļoja pie Laumas, kā pateicība par draudzību un mūsu laulības sargāšanu. Apmainīšanos ar dāvanu atzīmējām ēdot saldējumu ar mellenēm un apspriežot, kurp dosimies mūsu gadadienas ceļojumā. Pēc garām diskusijām, izvēlējāmies kādu „slepenu viesu māju” pilsētā, kas nav „sačakarēta”. Kur? To var sazīmēt bildē.

Pieļauju, ka šī būs labākā garā nedēļas nogale šajā vasarā!

1. augusts bildēs

2011-08-02T16:51:00.000+03:00

Pirmā „August break” diena izvērtās varena. Impulsīvi izmantojām dāvanu, ko vedējiem bijām uzdāvinājuši viņu kāzu jubilejā – kopīgu braucienu ar smailītēm pa Daugavu un Rīgas kanāliem – naktī!

Lūzumpunkta ideja ir vienkārša un ģeniāla vienlaikus. Ietērpj kantora žurkas glābšanas vestēs, uzmauc galvā lampiņas un iesēdina smailītē. Karte rokās, acis lielas un uz priekšu. Sākums Andrejostā, tad pa Daugavu – zem Vanšu tilta, tad Akmens un uzreiz aiz Dzelzceļa tilta nogriezties kanālā gar tirgu, tad zem Stockmana, tālāk jau gar Operu, Bastejkalnu.. pamāt bebram, tad gar Nacionālo teātri atpakaļ uz sākuma punktu.

Ja ceļojumu sākām ar saulrieta vērošanu Daugavā, tad vēlāk jau kanāla tiltiņu gaismu spēles. Nepārspējama sajūta – palūkoties uz Rīgu no cita skatupunkta. Azarts un vēlme katru vēzienu ar airi izdarīt arvien labāk. Ceļa gabals šķita milzīgs un nepārvarams, sevišķi sākumā, kad nevarīgi kūļājos pa ūdeni un pirmais tilts likās tik tāls kā Ziemassvētki augustā. Tomēr viss ir paveicams. Es labprāt to atkārtotu!

augusts

2011-08-01T00:04:00.001+03:00

Jau augusts. Burtiski gribas kliegt, cik ātri paskrien viss skaistais un ilgi gaidītais. Gribu vēl baudīt un baudīt, izslēdzot no apziņas to rūgteno, melanholisko smaržu, kas drīz vēdīs gaisā. Vēstnesi... kas ieskandēs laiku, kad jāsāk gaidīt.

Pagājušā gada augusts man palicis prātā ar nakti, kurā tika atzīmēta mana un oz kāzu gada diena. Pārguruši pēc svētkiem un tveicīgās dienas, nopeldējušies nakts ieskautā jūrā, ar viesiem sagaidījuši nosacītu saullēktu, nolēmām, ka nakšņosim turpat – dārzā, zem ābeles. Salikām uz terases mīkstos krēslu paliktņus, iznesām visas liekās segas un skatoties zvaigznēs – visi kopā aizmigām. Maģiska nakts, fantastisks mirklis. Tā bija sajūta, to nevar izstāstīt. Vēl maģiskāk jutāmies, kad modāmies no rīta – spirgti un sausi, šo faktu gan lāgā neizprotot, jo visapkārt mums – zeme, zāle un lapas vēstīja par to, ka tikko lijis. Ne mēs to manījām, ne bijām salijuši. Biezās ābeles lapas, kas pērn bija bez āboliem (kas šogad būs par ražu), bija mūs sargājušas.

07/08/10 - vaniļas debesis

Vēlāk augusts iegriezās darbīgs un atbildīgs. Sagrieza visu manu pasauli kājām gaisā un es atkal biju laimīga un noticējusi brīnumiem. Šķiet, ka šogad ar augustu būs līdzīgi. Tas neļaus atslābt, bet piespēlējot dažādus pārbaudījumus – nesīs pulka emociju. Visdažādāko. Tāpat kā pērn. Es esmu gatava augustam, lai arī tas vēstī par vasaras noslēgumu, tomēr tajā ir 31 diena – pilna vasaras.

Tāpat kā augusts solās pārsteigt mani, es vēlu to pašu arī augustam. Sekojot Susanna Hconway bloga un viņas sekotāja piemēram, es ņemšu – the August break. Vai precīzāk – mazāk pļāpu, vairāk stāstu par augustu caur bildēm. Vairāk par akciju šeit. Es izvēlējos „dzīvajās lapās” publicēt bildes, kas uzņemtas ar manu HTC, jo tas vienmēr pa rokai. Zinu jau tagad, bez stāstiem neiztikt, bet kas zin`, varbūt iemācīšos vairāk ievērot to, kas man apkārt, ja stāsti jāstāsta ar bildēm. Mēģinām?

Ienirstam augustā!

snaudošais pavārs

2011-07-28T12:02:00.000+03:00

Kad mēs visi gudri sēžam pie TV ekrāniem, vērojot kā citi mokās gatavojot ēdienu, skaļi komentējam, ka tad, kad pie mums nāktu onkulis ar kameru iemūžināt mūsu kulinārās spējas, ģimene desmit reizes pēc kārtas šo maltīti ēstu, lai būtu garants, ka sanāks. Domājiet, ka ļautiņi TV ir dumji? Gan jau visi nav. Drīzāk viņiem ir tā pati kaite, kas man.

Dien dienā gatavojot pusdienas, vakariņas un reizēm brokastis sev un vīram, esmu uzbūrusi vissulīgāko gaļu, visgardākās zupas, aromātiskākos dārzeņus, gaisīgās kūkas un smeķīgākos salātus. Zivis – pat tās man ir sanākušas debešķīgs. Vīrs ir sitis man pa plecu un uzteicis kulinārās spējas, kas ir attīstījušās un nenovērtējami uzlabojušās, ja atceramies, kādi bija mani pirmie mēģinājumi kaut ko pagatavot.

Es esmu mini Mārtiņš Rītiņš, nu labi – mini Mārtiņš Sirmais. Līdz mirklim! Līdz mirklim, kad uz vakariņām uzprasās ciemos draugi, vai rodas iekāriens kaut ko pagatavot vecāku mājās. Tad ir klapes ciet. Kūkai apdegs maiņas vai būs jēls vidus, zivs būs sausa, gaļa kā pazole, salāti saplakuši, pica cieta... tā varētu uzskaitīt un uzskaitīt. Mirklī, kad ēdāji vairs neesam mēs divi, tad mans iekšējais pavārs sāk streikot. Tas met kājas pār pleciem un izliekas, ka pannu un katlu redz pirmo reizi dzīvē. Paradokss, ko neizprotu, sevišķi, ja cenšos gatavot ko tādu, ko es citās dienās aizvērām acīm mācētu.

Tā nu vīra māte netic, ka es vispār mājās ko gatavoju, mana māte brīnās, ja pastāstu, ko ēdam vakariņās, brāļa draudzene cep kūkas, jo netic, ka kādreiz no manis ko sagaidīs (kaut gan es cepu, un daudz!), draugi aicina pie sevis vakariņā sun ciemos pārāk neuzprasās....

Būs jāizrēķinās ar spītīgo pavāru sevī. Jo kā gan citi uzzinās, cik lieliska es esmu?

aizbraukt

2011-07-27T00:29:00.001+03:00

Ja darbs ir saistīta ar cilvēkiem, kuriem Latvijā naudas netrūkst – tā tiek tērēta dažādiem dzīves košumiem un „putukrējumiem”, tad cita - Latvijas reālā aina – aizbraukšana, joprojām augstais bezdarba līmenis un citas likstas, šķiet tālas. Tikai tik, cik TV un portāli par to stāsta. Bet ja darbs ir saistīts ar jomu, kur arī aprit lielas naudas summas, bet to tērē tie, kas ir aizbraukuši, raisās citas pārdomas.

Vakar, sākot pildīt draudzenes uzticētos pienākumus – organizēt uzņēmuma sporta spēles, aizbraucām apskatīt tam izvēlēto viesu namu. Dāma, kas mūs izvadāja, izrādīja katru stūri un no sirds runāja par savu darbu un lolojumu pieskārās tam, kas tad īsti ir galvenie – liela viesu nama ar plašu sporta kompleksu, galvenie izīrētāji. Latvieši, angļi un īri.

Smaidījām un teicām dāmai – tas taču lieliski! Tomēr viņas sejā nebija ne vēsts no smaida, tad viņa izstāstīja – kāpēc. Kompleksa īrnieki ir latvieši, kas devušies uz citu valsti, atbrauc uz Latviju, lai nosvinētu kāzas un uz visiem laikiem pamātu radiem un draugiem atvadu sveicienus. Angļi un īri, kas par līgavām izvēlējušies latviešu meitenes, sarīko viņas dzimtajā zemē svinības, lai līgaviņa pamātu – jā, atkal ardievas. Īrnieki ir aizbraukušie latvieši, kas noīrē kompleksu, tajā dzīvo un aicina ciemos draugu, jo Latvijā viņiem vairs nav māju.

Dodoties projām, dāma novēlēja mums palikt Latvijā, lika pasolīt, ka nebrauksim projām. Lai aizkustinātu mūs līdz pēdējam, viņa parādīja kādu no kāzām palikušu suvenīru. Lapa uz, kuras rakstīts MĪLESTĪBA, jaunlaulātajiem bija no šiem vārdiem jāuzraksta no kā tā sastāv. Pie burta Ī bija rakstīts – Īrija. Pie L... nebija Latvijas.

Braucot projām, mēs apsolījām, ka paliksim dzīvot Latvijā un mūsu bērni tāpat. Tāpēc es lūdzos, kaut mums būtu tāda iespēja. Varbūt pat ekskluzīva!

feja

2011-07-25T14:22:00.000+03:00

Sirsnīgas, jautras, gaišas, kaislīgas, mīļas - lieliskas kāzas. Mīlestības pilnas.

Vēl šodien smaids uz lūpām un sentimenta adatiņa sirdī!

Par Tovkiņiem, par laimīgu, saticīgu un nebeidzamu laulību!

Mirdzi, mana zvaigzne!

2011-07-22T01:31:00.000+03:00

līgavas rīts

2011-07-21T23:15:00.001+03:00

Rīts, tik satraukts. Tik steidzīgs un īss. Par īsu, daudz par īsu. Baltas tilla kārtas, rožu ziedlapiņas. Kafijas aromāts jaucas ar matu lakas saldo smaržu. Pa māju riņķo rosīgas sievietes. Tās piestāj, patur roku, uzsit pa plecu, samīļo. Visas smaida. Visas, visas. Čab kleita, kad vējiņš, mirkli pirms, to samīļo. Zvana telefons, pīkst īsziņas – laimes vēlējumi, ķecerīgi joki. Visi kā viens, uz viena – balta, balta sapņu mākoņa. Dzirkstī šampanietis. Tas vieglumam. Pie rokas pieglaužas mitrs, mīļa suņa purns. Saule, tā met saules zaķus uz sienām. Aizkari pland, aizpūš satraukumu. Viens mirklis. Pūderis aizēno skatu – uz mirkli! Uz īsu, īsu mirkli. Neko nedrīkst palaist garām no dienas, kas tik ilgi gaidīta. Lolota. Mīļota. Sapņota. Aprunāta, apraudāta, appaijāta. Cerēta. Sagaidīta!

Kura nākamā? Es zinu!

Mana mīļā meitene rīt kļūs par sievu. Pēc 12h viņa soļos uz altāru - pretī savai laimei, priekam, draugam un mīlestībai. Viņa būs tik skaista. Tik mirdzoša. Tik droša.

Nāc, mīļā, pulciņā!

Mīlu Tevi!

pikanta problēma

2011-07-21T00:09:00.000+03:00

Visu savu būtību es varu ietipināt vienā, manis pašas radītā atziņā – Māju sāku tīrīt ar guļamistabu, tad cauri visām citām telpām, līdz saprotu, ka priekš wc nav vairs spēka. Un tā tur viss azidi*šas. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

WC vietā, ja meklējam kontekstu ar manu būtību, varam likt jebko. Ja es pievēršos darbam, tīru un spodrinu to, aizdi*šas viss pārējais – autoskolas teorijas eksāmens, testa brauciens, haltūras un mīļās draudzenes kāzu dāvana. Ja es, piemēram, spodrinu attiecības ar saviem vecākiem, tad aizdi*šas attiecības ar draugiem, vīra vecākiem vai kādu nelaimīgu garāmgājēju. Ja es spodrinu māju, tad jācieš kādam, kas tajā laikā skatās Matrixu. Tā vienmēr!

Šķiet, ja man rokās ieliktu desmit apelsīnus un kā pēdējo uzliktu kivi – viss sagāztos. Tad nu es rokās varētu turēt, vai nu desmit apelsīnus vai vienu kivi. Visu kopā – nekad! To esmu sapratusi, es varu būt perfekta uz neilgu laiku, vienā jautājumā/pienākumā. Ja pienākums mainās, sagāžas viss iepriekš būvētais. Tā nu es sevi ceļu un ceļu kā Rīgu... kas nekas nebūs gatava! Tikai celtnieks bez visām citām likstām – sēž amerikāņu kalniņos!

spēļu zāle

2011-07-14T11:05:00.000+03:00

Pa ceļam uz darbu, krustojumā ar Čaka un Dzirnavu ielu, ir divas spēļu zāles. Vienā pusē Fēnikss, otrā Olympic casino. Stāvot pie sarkanās gaismas esmu vērojusi cilvēkus, kas tajās ieiet. Iztēlojusies viņu likteņus un motīvus. Kāds kungs, pelēkā uzvalkā, portfeli rokās, pirms ieiet – palūkojas apkārt vai neviens no paziņām to neredz. Reiz dāma, vasarīgā kleitā ar iepirkumu maisiņiem rokās, mērķtiecīgi un droši ienira aiz melnajām, necaurskatāmajām spēļu elles durvīm. Esmu redzējusi arī jauniešus, kas smejoties no laimētavas iznāk. Bezrūpīgi un viegli. Veicās.

Kas cilvēkus tur tā pievelk? Azarts ātri un viegli tikt pie naudas? Dzinulis, atgūt nesen zaudēto summu? Parādu nasta, kas spiež pie zemes un plānprātīga ticība veiksmei? Iepriekšējā veiksmīgā pieredze? Lielas laimētas summas? Lai kāds būtu iemesls, visiem viņiem pirms mest kauliņus, griezt ruleti vai atklāt kārtis – kņud vēders. Nedrošība, bailes, azarts, interese un cerība laimēt.

Šodien es jūtos kā viena no viņiem. Sažmiegusi rokās metamos kauliņus, mazliet nedroša un bikla, pakrūtē no satraukuma paceļas taureņi, bet ir azarts, ir vēlme mest kauliņus un ticēt veiksmei. Laimēt! Tam visam blakus, vēl bailes zaudēt iegūto, nekad to neatgūt. Beigt spēli kā zaudētājai. Tā nu es minstinos. Roka liegi šūpojās, bet pakausī urbjas divas vērojošas, vērtējošas acis. Kā nu būt. Kā būs. Kas nu būs?

Un kauliņi ripo!

strādāt, nevis draudzēties

2011-07-11T17:28:00.000+03:00

Lai arī par vienu no savām stiprajām pusēm es uzskatu māku izteikties, vai vismaz domas ietērpt vārdos, ir dienas, kad man liekas, ka labāk nevajadzēja vērt vaļā muti. Prātīgāk būtu bijis paklusēt, pat ja no manis tika gaidīta atbilde. Arī šeit ir daži ieraksti, kas ne tā tiek saprasti, liekot aizdomāties par to, vai māku pareizi un, kas galvenais – precīzi izteikt savu domu. Šodien secināju – vēl garš ceļš ejams.

Šodien, pēc sapulces, kurā es dalījos personiskā stāstā, kas manā uztverē bija domāts pamācošs un ar morāli, pretī saņēmu no kolēģes divdomīgu joku, bet no otras, vēlāk pēc sapulces, komentāru par to, ka es bieži esmu naiva un pasaku pārāk daudz, bieži to, ko labāk nevajadzētu. Un tad es iekodu mēlē. Patiesi, ir stulbi domāt, ka visur ir draugi un ikviens tevi sapratīs tā, kā tuvākie, domu gājienu uztverot pareizi. Ne visi novērtē un ilgojas pēc otra cilvēka atklātības un dvēseles striptīza. Ne visi vēlas iedziļināties domās, kam nav tiešas saistības ar darbu. Bet ja runājam par darbu... reizēm šie tabu šķiet svētīgi, citreiz mokoši. Galu galā, ar kolēģiem es pavadu vairāk laika kopā, nekā ar savu vīru, vecākiem vai draugiem. Reizēm mēle samežģās un attiecības kļūst familiārākas.

Reiz, kad strādāju savā pirmajā darba vietā, viena no kolēģēm steidza pie priekšnieka gauži noraudājusies. Viņas sirdi nomāca intrigas un nesaskaņas, kas valdīja kolektīvā. Viņa bija neizpratnē un vēlējās tapt pareizi saprasta. Priekšnieks, cienījama vecuma kungs, ar lielu dzīves pieredzi, viņai toreiz teica - Mīļā, vai zināji, ka uz darbu ir jānāk strādāt, nevis draudzēties? Tava problēma ir tā, ka gribi būt draudzene, nevis kolēģe.

Viedi vārdi, ko es centos paturēt arī savā prātā sastopoties ar jauniem kolēģiem, priekšniekiem un studiju biedriem. Paturēt prātā – nenozīmē izmantot praksē. Ne vienmēr, protams. Sajūtot robežu. Ir priekšnieki ar, kuriem esmu no viena šķīvja ēdusi garneles, ar citiem pēc ballītes steberējusi mājās. Ir kolēģi, kas ļāvuši man ienākt savās mājās un ir laipni gaidīti manējās. Ir kolēģi, ko satiekot uz ielas jau pēc vairākiem gadiem, kad darba gaitas vairs nav vienas, bet gribas smaidīt un apskauties. Ir tādi, ko es vairs speciāli nekad nesatikšu, un iespējams, ka tiekoties, tik pamāsim ar galvu. Un ir tādi, kas ir kļuvuši par draugiem.

Es nezinu kā labāk. Laikam esmu pārāk slikta aktrise un nespēju savu būtību noslēpt zem maskas, bet visas emocijas, domas laižu laukā – sakot skaļi, darot tieši. Par maz kontroles, Une, par maz.

Mūžu dzīvo – mūžu mācies. Un jāmācās man vēl daudz!

Pa ceļam - Neapole

2011-07-01T00:05:00.001+03:00

Kā solīju – Neapole.

Izejot pa stacijas durvīm paveras elpu aizraujošs skats. Apžilbst acis un aizcērtas elpa. Ja esat ko dzirdējuši par Neapoli, domāju, ka ne tikai to, ka to mēdz dēvēt par anarhisma metropoli, ka tai blakus atrodas vulkāns Vezuvs, netālu ir Pompeji, bet pāri līcim saskatāmas Kapri, Iskijas un Pročidas salas. Droši vien, ka pēdējā laikā Neapole saistās ar – atkritumu kariem. Un patiesi, lai arī Dienas raksts vēsta, ka Neapole ir tikusi pāri atkritumu problēmām , es tam nevarētu piekrist. Iespējams, ka es pat nespēju iztēloties kā tur izskatījās pirms tam. Šobrīd ielas ir pilnas mēslu, atkritumi slejas gar māju sienām, vējš vieglākos – izmētājis pa visu pilsētu. Atkritumu smaka cērtas nāsīs un nav iespējams uzņemt bildi, neietverot tajā pilsētas postu – nespēju tikt galā ar saviem mēsliem.

Skats no balkona

Pieverot acis uz postažu, centāmies baudīt pilsētu. Kolorītākā vieta ir Spāņu kvartāls, kurā mēs dzīvojām. Izteiktas ainiņas, ko esam vērojuši filmās – šauras ieliņas, pilnas skaļu ļaužu, pipar-bodīšu, spiedzošu bērnu, jaunu sieviešu, kas izkar veļu auklā pāri ielai, un vecas kundzītes, kas sarunājas viena ar otru, pārkārušās pāri balkona malai. Pilsētas daļa, kas neapklusa pat naktī.

Spāņu kvartāls

Apmetāmies mēs fantastiskā BB viesnīcā „BB Augusteo”, es nezinu, kam tur varētu piekasīties. Varbūt tam, ka privātā vannas istaba bija pāri koridoram, nevis numuriņā? Varbūt arī par to, ka pilsētnieki bija miskasti ierīkojuši tieši zem mūsu balkona, un otrajā dienā mēs baiļojāmies, ka rāpjoties pa atkritumiem varētu iekāpt istabā? Varētu, bet serviss, istabiņa un gaisotne bija tik fantastiska, ka man mute neveras vaļā ko teikt. Tātad, ja nav idejas, kur palikt – iesakām!

Galerija Umbro I

Neapolieši izteikti lepojas ar Galleria Umbro I, kam pretī atrodas Itālijas lielākais Operas nams Teatro San Carlo. Iespējams, ka galerija bija vienīgā vieta Neapolē, kurā nebija pat puteklis. Vieta, kur veldzēt dvēseli.

Izejot cauri garlerijai, atdursieties pret mājās noslēptu funikuliera pieturu, iekāpjot tajā (kārtējais euro1.70), nokļūsiet augstu kalnā virs Santa Lučijas kvartāla, kas cauri skaistam dzīvojamam rajonam ved uz Castel Sant Elmo, no, kā paveras elpu aizraujošs skats uz Neapoles līci un miglā tīto Vezuvu. Ja negribas maksāt par ieeju muzejā, varu atklāt, ka tajā ierodoties pēc 16, ieeja ir par velti.

Neapole no putna lidojuma

Ja mērosiet ceļu līdz ostai, noteikti pamanīsiet Castel Nuovo, interesantas arhitektūras eksemplāru. No ārpuses to šobrīd ieskauj renovācijas darbi, iekšpuse ir apmeklētājiem atvērta. Dodoties zemāk – nonāksiet dzīvelīgajā ostā no kuras pasažieri dodas uz netālajām salām un tuvējām pilsētām, nedaudz tālāk – atklāsiet nelielu jahtu piestātni un molu uz, kura baudīt saulrietu.

Lēnā gaitā dodoties no ostas, nonāksiet Plazzo Reale, lielu 1600. gadā celtu pili, ko grezno iespaidīgas skulptūras ārpusē, bet iekšpusē priecē ar gobelēniem krāšņām mēbelēm un porcelāna traukiem.

Aizstaigājoties dziļāk pilsētā – redzēsiet daudzas senas ēkas, baznīcas, nelielus skvēriņus, kas būs ļaužu pilni. Garām jums trauksies miljoniem moteorolleru, gar acīm zibēs pazīstamākie zīmolu veikali, bet uz ielas stūriem gulšņās bezpajumtnieki ar suņiem.

Neapole ir kontrastu pilsēta, kad skaties augstāk par acu līmeni – redzi skaistas, gotiskas ēkas, bet palūkojoties taisni – sabiedrību, kas izteikti dalās pa šķirām, skatoties zem kājām – atkritumu jūru. Pilsētā neatradīsiet daudz krodziņu, bet ja kādu uziesiet, gribēsiet tur atgriezties vēl. Cenas par picu ir vidēji 5-9euro, par makaronu ēdieniem – 5-12euro, bet par jūras veltām no 6euro, gaļa no 9 uz augšu. Litrs mājas vīna – 6euro.

Diez vai Neapole paliks man sirdī, bet es atcerēšos tās piedāvātās iespējas – apceļot salas, vērot dzīvo no augšas, sasniegt tuvākās pilsētas pat lieki nenopūloties. Jauko attieksmi viesnīcā un restorānos. Ja Neapole ir pa ceļam – piestājiet, bet speciāli nav vērts turp braukt. Vismaz kamēr nav atrisināta atkritumu problēma.

Neapole 2011

pārvietošanās vieglums - Itālijā

2011-06-30T12:04:00.000+03:00

Mēs esam slinki ceļojumu plānotāji. Kaut kā neesam iemācījušies laicīgi saprast, ko gribas apskatīt un kā, kur nokļūt, kur apmesties. Parasti viss notiek ņigu ņagu – pēdējā brīdī. Arī šoreiz. Zinājām, ka gribam pārvietoties ar īrētu auto, prāmi, zinājām, ka ar vilcienu, bet nebijām pat painteresējušies vai tas jādara laicīgi, vai var atlikt uz pēdējo brīdi. Plānošanas nekādas. Bet jāteic, ka Itālijai ir tā burvība, ka tur ir ļoti laba prāmju un vilcienu satiksme. Arī auto var noīrēt kaut vai dienu pirms ceļojuma. Tā darījām arī mēs. Par pārvietošanās vieglumu Itālijā tad šajā ierakstā.

Tā kā ceļojumā devāmies ar Ryanair - Itālijā ielidojām gandrīz pusnaktī, apmetāmies lidostas pilsētiņas Ciampino hostelī – cena priekš ūķa bez loga bija baisa, bet tā kā bijām paredzējuši tikai pārnakšņot, iztikām bez kariņa recepcijā. Iespējams, ja rezervāciju būtu veikuši dažus mēnešus pirms ceļojuma, izmaksas būtu mazākas. Tā kā Roma nebija mūsu galamērķis, šī opcija, nakšņot pie lidostas izrādījās prātīga, jo ja neesi laicīgi rezervējis viesnīcu/hosteli/apartamentus Romas karstākajā sezonā, vari par noplukušu istabiņu samaksāt pat 80euro par nakti, jo citu brīvu vienkārši nebūs. Ja jūsu mērķis ir Roma, tad pie lidostas ir autobuss, kas par 4euro aizvizinās līdz Romai, tāpat ir autobuss, kas aizvizinās līdz stacijai un no turienes var braukt ar vilcienu. Protams, ir arī auto īres iespējas.

No rīta nobaudot spļāvienu krūzē (tasīte espresso) un šokolādes kruasānu, devāmies uz Ciampino staciju (200m no viesnīcas), lai par ~1.70euro piecpadsmit minūtēs aiztrauktos līdz Romas centrālajai stacijai (Termini). Romas gaisu mēs tikai apošņājām, jo tālāk mūsu ceļi veda uz Neapoli. Self-service kasē nopirkām vilciena biļeti uz Neapoli (pilsētas vilciens ~ 7euro personai, ceļā jāpavada 2,5h ir arī vilcienu, kas aizvizina 1h laikā, bet cena par biļeti ir daudz augstāka). Patiešām, nav nepieciešams stāvēt kilometriem garajā rindā, lai biļeti nopirktu kasē, jo automāts ir gana gudrs, tas piedāvā visus iespējamos izraukšanas laikus, iespēju nopirkt arī atpakaļceļa biļeti. Tāpat piedāvā izvēlēties no visiem iespējamajiem vilcieniem – gan lētajiem pilsētu, gan dārgākajiem ātrvilcieniem.

Atlikušo pusotru stundu līdz vilcienam pavadījām netālu esošajās baznīcas velvēs un tās ēnainajā parkā slēpāmies no tveices, kas sniedzās jau pāri 30 grādu atzīmei.

Uz vilcienu devāmies burtiski pēdējā mirklī, jo šķita, ka tas būs tik pat tukšs, cik tukši tie ir Latvijā, taču maldījāmies. Apmēram 20 vagonu garais sastāvs bija stāvgrūdām pilns, skrienot pa peronu un iemetot acis kupejās, secinājām, ka aizņēmām pēdējās divas vietas otrajā vagonā. Atlikušās desmit minūtes līdz izbraukšanai piepildījās arī stāvvietas, nu gluži kā pārbāztie vilcieni uz Bulduriem vasaras brīvdienās. Tāpēc, ja izvēlaties vasaras sezonā pārvietoties ar vilcienu – vislabāk tajā raušaties iekšā laicīgi, ja vien nav vēlme 2,5 pavadīt stāvot kājās. Labums – ir wc. Jāteic, ka tas ir svarīgs aspekts, jo 30 grādu karstumā tiek patērēts daudz šķidruma un tualetes pieejamība ir svarīga.

Izejot no Neapoles stacijas ir jādodas taisni, līdz autobusu pieturām. Pilsēta karte ar iezīmētiem autobusu un trolejbusu maršrutiem palīdzēs saprast, kurā transportlīdzeklī kāpt iekšā, lai nokļūtu nepieciešamajā galamērķi. Mēs bijām apmetušies Spāņu kvartālā, kas vilināja ar savām mazajām, šaurajām ieliņām. Tā kā bijām sakarsuši un pārguruši, izdarījām kļūdu, nekāpām vis sabiedriskajā transportā, kas pērkot biļeti iepriekš maksā 1euro, bet pie vadītāja 1,70euro, bet ielēcām autobusā, kas brauc Lidosta-Stacija-Spāņu kvartāls. Līdz ar to, par trīs pieturu braucienu samaksājām 3euro katrs. Stulbi, jo par 6euro var restūzī izdzert litru vīna!

Neapole

Nākamajā dienā nolēmām ar prāmi doties apskatīt netālu esošo Kapri salu. Iespējams, ka prātīgāk būtu bijis doties uz kādu mazāku un ne tik populāru tuvāko saliņu, bet par to nākamreiz. Kātojām uz Neapoles ostu, tā atrodas uzreiz aiz Neapoles pils. Ļoti rosīga, tūristiem un vietējiem pārpildīta ostiņa. Nevajag apjukt, taisnā ceļā jādodas līdz kasei un jāskatās, kura kuģīša iziešanas laiks der vislabāk un pirkt nost. Iesaku uzreiz nopirkt arī biļeti atpakaļceļam. Gadīsies, ka uz tās būs uzdrukāts daudz ātrāks/vēlāks atiešanas laiks nekā būsiet gribējuši, jums pat neprasot, bet tas nekas, ja kāpsiet iekšā tās pašas firmas kuģītī uz to pievērs acis. Cenas par īso braucienu nav lētas 17euro par cilvēku – vienā virzienā. Ir lielais kuģis, kas vizina ilgāk, bet maksā 11euro, tikai tas kursē divreiz dienā. No rīta un vakarā. Mazie, savukārt, vismaz reizi stundā, ja ne biežāk.

Capri

Kādu stundu šūpojāmies pa viļņiem un teiksmainā Kapri sala bija jau aizsniedzama ar roku pirkstiem. Kapri ir laba mazu autobusiņu satiksme, kas aizvizinās uz kādu no izvēlētajām pilsētiņām, vai funikulieris, kas uzšaus augšā kalnā. Cenas – ap 1-2 euro. Ir, protams, arī taksīši – glīti kabrioleti. Kapri ostā ir iespējams nopirkt ekskursiju ar laivu apkārt salai, tāpat noīrēt laivu un salu atklāt pašam.

Capri

Nākamajā rītā mēs devāmies uz auto nomas kompāniju Avis un saņēmām Fiat 500 atslēgas, lai ar to trauktos pāri kalniem uz otru zābaka pusi. Iesakām ņemt pilno apdrošināšanu, jo satiksme pilsētā ir latvietim mazliet nesaprotama un var sanākt iedzīvoties skrambās, un iespējams, ka to būs jāsedz no savas kabatas, jo bez pilnās apdrošināšanas, pašrisks var būt pat līdz 1000euro. Auto īre uz divām dienām ar pilno apdrošināšanu bija 124LVL. Tāpat noteikti vajag apbruņoties ar tom-tom. Pārvietoties pa galvenajām šosejām ir viegli, ir labas ceļu norādes, bet problēmas rodas līkumotajās, samudžinātajās pilsētiņu ielas. Tad, kungs ar patīkamo balsi, kas visu pasaka priekšā – ir tīrā bauda.

Pa ceļam gotiņas

Pa ceļam olīves

Mūsu pēdējā atpūtas vieta bija Peskara. No turienes uz Romu mēs devāmies ar autobusu. 15euro no cilvēka un 3 stundu brauciens norit komfortablā autobusā. Tiesa – bez tualetes. Tāpēc par to jāparūpējas iepriekš. Biļetes mēs pirkām kādas divas dienas pirms izbraukšanas un labi, ka tā. Jo autobuss bija pilns, ja nebūtu dabūjuši vietas uz šo reisu (8.40, Romā 12.00) būtu nokavējuši lidmašīnu. Brīvdienās autobuss kursē kādas 4 reizes, darba dienās vismaz reizi stundā. Pārsteigums mūs sagaidīja Romā. Autobuss piestāja nevis Termini stacijā, kā bijām cerējuši, bet otrā pilsētas galā. Tāpēc bija jāpārsēžas nākamajā autobusā, kas aizvizināja līdz laukumam, pie pašām Spāņu kāpnēm.

veloceliņi Peskarā

Tātad – Itālijā ir ļoti viegli pārvietoties gan ar autobusu, vilcienu, gan pa ūdeni. Var īrēt arī velosipēdus! To pieredzējām arī iepriekš, kad no Rimini Itālijā devāmies ar vilcienu uz Venēciju un ar autobusu uz Sanmarīno. Tāpēc nav jābaidās, ka nav veiktas biļešu rezervācijas internetā jau pulka laika iepriekš. Kad bijām Romas Termini, secinājām, ka no turienes var aizbraukt praktiski uz jebkuru vietu Itālijā. Tāpēc – somu plecos un uz priekšu. Un jā, ceļot ar mugursomu ir daudz ērtāk nekā ar koferiem, kaut vai maziem. Veiksmi!

Vēl var līdzēt šis –

http://www.italiarail.com/

http://italyguide.com/

utl.

Pilsētu apraksti – nākamajos stāstos.

Lidot

2011-06-27T12:46:00.000+03:00

Lidot man nekad nav paticis, es nemāku pateikt, kāpēc, bet līdz ko es iekāpju dzelzs putnā, es sāku sarunāties ar augstākiem, visuvareniem spēkiem.

Mirklī, kad lidmašīna uzņem ātrumu, lai paceltos gaisā, es iekrampējos krēsla atzveltnē un domās sevi lamāju. Par muļķību parakstīties uz tādu neprātu – pacelties virs mākoņiem, ārpus kontroles iespējām. Ne izkāpt, ne pēkšņi visu izbeigt, tikai pacietīgi gaidīt, kad viss beigsies un, lai beidzas viss labi. Lai arī avio esot visdrošākais pārvietošanās veids pasaulē, mani tas joprojām nepārliecina.

Gluži pretējās domās ir mana bijusī kursabiedrene Rūta, kas savas darba dienas vada kā stjuarte vienā no lielākajām aviokompānijām pasaulē. Sarunā, kas risinājās pirms daudziem gadiem, viņa apgalvoja, ka nav pasaulē svētlaimīgākas un skaistākas sajūtas, kā mirklis, kad lidmašīnas riteņi paceļas no zemes. Kad dzelzs putns lido, tu pats esi kaut kur pa vidu. Nesasniedzams, neatrodams.. brīvs. Oponējot es bildu, ka svētlaimīgākais mirklis ir tieši tad, kad riteņi pieskaras zemei. Sevišķi, ja tas notiek ceļojuma sākumā. Priekšā ir piedzīvojums, nervoza mīcīšanās lidostā, transporta meklēšana, lai nokļūtu galamērķi, ceļš līdz viesnīcai, gaidpilna somas nomešana stūrī un var sākt baudīt. Katrai savi laimīgie mirkļi.

Lai kā man patīk nokļūt citā valstī, es tik un tā paceļoties gaisā sevi mazliet ienīstu. Tomēr kāre pēc ceļojumiem ir spēcīgāka par bailēm. Pat tad, ja pirms pacelšanās pilots paziņo, ka izlidosim stundu vēlāk – lidmašīnai ir tehniskas problēmas.

Un vēl, sava burvība tajā visā ir. Virs mākoņiem vienmēr ir saule!

un vēlēšanās piepildās

2011-06-18T11:39:00.000+03:00

Nezinu, kur es to rāvu, bet esot svešā pilsētā, kas man iepatikusies, mūždien iemetu kādā ūdenstilpnē monētu –upē, strūklakā vai kādā avotā, lai atgrieztos. Tīrās muļķības, kas nepiedien pieaugušam cilvēkam, bet ja nu tā ir taisnība?

Roma, 2007. gada aprīlis

Un kā, lai netic? Kad 2007. gadā pirmo reizi spēru kāju Romā, es burtiski iemīlējos. Parīze tās priekšā nobālēja. Staigājot pa mazajām, līkumotajām ielām, kāpelējot pa stāvajām taciņām un veroties uz pilsētu no augšas, es teicu, ka uz Romu varētu pārcelties dzīvot. Tajā pat vakarā, no vakariņām dodoties uz viesnīcu, es Trevī strūklakā iemetu eiro. Varbūt divus. Nav svarīgi, bet šodien piepildīsies pirms četriem gadiem izteiktā vēlēšanās.

Roma, mēs nākam!

tik vienkārši - mīlestība

2011-06-17T20:33:00.001+03:00

Šajā nedēļā netipiski daudz sievišķīgi pļāpājām. Par mīlestību, par to, kādu to gaida, saskata un jūt. Par to kā tā spēj mainīties, saglabāties cauri mūžam vai vienā dienā vienkārši pazust. Bez pēdām, tā it kā nekad nebūtu bijusi.

Viena pļāpāja par to, ka no savas mīlestības centās aizbēgt. Viņa sakravāja koferi un aizbēga uz citu valsti, vietu, kur mājās palikusī mīlestība šķiet tāla, nesasniedzama un pagājusi. Likās, ka attālums spēs likt mīlēt citādāk – mazāk. Nemīlēt nemaz. Bet velti! Vai mīlestība skaita kilometrus? Šķirtās stundas, dienas, mēnešus vai gadus? Mīlestība ir viltīga, tā noslēpjas, paliek nemanāma, un mirklī, kad liekas, ka viss -tā ir projām, mīlestība uzrodas no jauna. Spēcīgi sagrābj aiz sirds, aizžņaudz elpu, apdullina galvu un sagriež zemi zem kājām. Viens pieskāriens un gadu ilgā bēgšana ir kā nebijusi. Nav vairs laika plaisas starp pēdējo un tagadējo skūpstu. Tas viss ir viens. Sirds atkal ir mājās.

Otra man pļāpāja par to, ka vienu rītu pamodās bez mīlestības. Desmit gadus tā mājoja laulībā, kurā aug divi bērni. Desmit gadus, tā kā veca draudzene sēdēja pie brokastu galda un apsedza pirms gulētiešanas. Desmit gadus tā bija līdzās un palīdzēja pārvarēt grūtības, nedienas un raizes. Desmit gadus tā iedrošināja un nu... tagad tā ir projām. Tā ir aizgājusi tik ļoti, ka nespēj pat atgriezt atmiņā to sajūtu, kas mājoja sirdī pirmajā dienā, kaut gadā... tās nav! Tik ļoti svešs šķiet otra vaigs, ka skrienot pa Rīgas ielām tam varētu paskriet garām pat nepasveicinot. Tik ļoti grūti atrast to, kas reiz vienoja, saturēja – mīlestību. Kur tā palika? Kā tā varēja tik viegli aiziet. Nebrīdinot, pat zīmīti neatstājot. Tikai tukšumu, mazu iedobīti dīvānā pie TV, aukstu sienu, vietā, kur bija jābūt mīļam plecam. Kad mīlestība aizgājusi, tukšums mulsina. Mulsina tas, ka nespēj atminēties to mirkli, kad, kad tad tā aizgāja. Vai vakar? Varbūt pirms gada? Varbūt tās nebija nemaz? Bet ja bija, kur tā palika!

Trešā daudz nerunāja. Viņas mīlestība ir citāda, tā spēj visu. Tik daudz, ka viņa pati par to brīnās. Ne viņa vien, visi, kas meiteni pazīt. Citi rauc pieri un saka – bēdz, nu kam tev tādu mīlestību. Daži saprotoši māj ar galvu un teic, ka tā ir viņas dzīve, viņas sirds un izvēle. Meitenes puisis ir staigātājs. Viņam sirdī ir tikai viņa viena, bet mīlestībai neesot sakara ar saldkaislu baudu, ko var gūt it visur, ne tikai laulības gultā. Ir naktis, kad viņa vientulībā apskauj spilvenu un gauži raud, ienīstot mīlestību, ko liktenis viņai dāvājis. Tā ir sāpīga, tā ir plosoša un vaļā tā nelaiž. Tā ir stiprāka par dusmām, par aizvainojumu un sāpēm. Kad viņš, noziedzies un bikls atgriežas mājās, viņa nespēj aiziet, viņa izkūst mīļotā stingrajās rokās, pazūd maigajos skūpstos un noreibst ziedu smaržā. Viņas mīlestība ir citāda, tā neko nepieprasa, tā neuzstāda noteikumus, bet ir piedodoša. Dodoša.

Mīlestība ir tik ļoti dažāda. Katram tā sava. Vienam spītīga un maiga, citam vēsa, bet dziļa. Kāds savā mīlestībā sadeg, cits dod un atdodas. Kāds pieprasa, bet pretī nedod, kāds noliedz. Vienam mīlestība liek ciest, citam lidot, kādam sāpīgi krist. Mīlestība ir brīnums. Vienu dienu tā uzrodas un viss ir citādi. Tad tu lūdzies, lai vienmēr ir tā, kad ir tik labi, tik viegli, tik droši. Sākums jau visiem viens. Bet mīlestība jau nebūtu tik skaista un emociju pilna, ja tā tik ļoti nemainītos. Ja nebūtu bail to pazaudēt. Ja tā vienmēr būtu tik tuvu, vai blakus sajūtama. Mīlestība.

reperis? anarhists? hipsteris? - bulshits manī!

2011-06-15T23:11:00.000+03:00

Es nebūšu oriģināla, ak, kungs, nē, nebūšu. Es par to pašu, par ko pēdējā laikā ir izteikušies visi, kuriem nav bijis slinkums.Par to stilu, protams.

Kad es gāju pamatskolā, tad skolnieciņi dalījās dažādās grupās. Vieni tajos, kas bija gauži vienkārši, neizcēlās ar īpašu stila izjūtu un savu garderobes papildināšanu uzticēja mammām un omammām. Tā sastāvēja no džinsa biksiņām, pārīša svārku, kādas blūzes un džemperīšiem – ar mīlestību adītiem vai Volta Disneja varoņu piesmietiem.

Tā kā mācījos skolā ar mākslas virzienu, tajā saprotams netrūka tādi, kas pie stila jo īpaši piedomāja, kaut degungals knapi sniedzās pāri apģērbu veikala kasieres galdam. Laikā, kad pamatskolā gāju es (1990.-1999.), bija četru veidu stili.

Pirmos es jau aprakstīju, sauksim viņus par bezstilīgajiem, vai tiem, kas savu ceļu uz personīgās gaumes izpausmēm vēl tikai meklēja.

Otrie bija izteikti mākslinieciskie. Meitenes tērpās garos svārkos, kaklā karināja tik daudz kreļļu, ka jādomā to iegūšanai bija aplaupīta ne tikai mammas rotu kaste, bet arī kaimiņienes un neuzmanīgās pārdevējas. Mati tika vīti vaļīgā bizē, sasprausti ar otu vai nogriezti īsi un nokrāsoti koši sarkanā vai ogļu melnā krāsā. Blondīnes tolaik nerullēja. Puiši savukārt ģērbās šaurās džinsās, bītlenēs, kam pāri pārmests flaneļa krekls dažādu biezumu rūtiņās, bet kājās āva militārā stila zābakus. Daži vēl ap kaklu apsēja lakatiņus ar miroņgalvām. Tie, kas neģība ieraugot adatu – pašrocīgi tika pie ausīm, ko no vietas klāja auskari. Īpaši rullēja tie, kas caurdūra mēli. Visi kā viens līgojās līdzi Nirvanas un Korn daiļradei.

Trešie bija mākslinieku skolas apkaunojums. Tie, kas sekoja tam, ko atskaņo Super FM (tagad Eiropas hitu radio), fanoja par popmūziku – Take That, E 17, Spice Girls un vēlāk par BSB. It kā nepietiktu ar to, ka skolu pieskandināja ar lipīgām dziesmiņām, kas tika izpildītas sēžot uz radiatoriem, trešajiem piemita atbaidošs ģērbšanās stils. Varētu domāt, ka šīs grupas pārstāvji ir nabaga pastarīši, kuriem jāvalkā vecākā un desmit kilogramus smagākā brāļa drēbes. Pat meitenes atļāvās ietērpties biksēs, kas tika dēvētas par stabulēm, ne tām bija sākuma ne gala, aizmugurējās kabatas beidzās kaut kur ap ceļiem, bikšu stari – vēl bija mājās, kad skolnieks skolā. Ar kreklos izmantotā auduma daudzumu varētu apģērbt veselu ciemu Āfrikā, un ja kuloniņš ar simbolu „peace” tiešām nestu mieru, tad mēs visi būtu mierīgi kā jēri. Velns zin kā viņus dēvēt – reperi, goperi... ar ko šamie atšķīrās nezinu, bet Bastejkalnā šo neizprotamo atšķirību dēļ notika pamatīgas klopes.

Ceturtie bija viltīgie. Vienu gadu viņi steidza uz skolu gariem svārkiem plandot, citu reizi klupdami, krizdami steidza uz skolu stabulenēs vai kombenzonos, kas aizlienēti no tā vīreļa, kas mīt uz jumta. Vienu brīdi viņi skaļi kliedza „Rape me”, otru „Unbreake my heart”.

Vienvārdsakot – jautrības netrūka. Ja vēl ņem vērā, ka mūsu skolā pastāvēja arī „krāsainā nedēļa”, tad nu varējām izstiloties uz velna paraušanu, līdz Latvijā ienāca BIK BOK, kas Rīgas meičas pārvērta par kloniem, bet nu tas nevilkās ilgi. Vasaru vienu vai divas.

Tagad? Tagad Latvijā valda garlaicība. Ir vai nu Hipsteri vai nekas. Šodien nosmējos līka lasot visas tās ironijas piesātinātās slavas dziesmas, kas tiem veltītas. Saliekot visu kopā... vai zini, es nezinu gandrīz nevienu, kas nebūtu hipsteris. Ak, kungs.. tikai es, tikai es viena tāda, kas nav.

Vairāk:
http://klutparhipsteru.wordpress.com/

http://www.orb.lv/blog/?category=0&item=120941
http://martakrivade.wordpress.com/2011/01/14/184/
http://knivirtuve.wordpress.com/2011/06/15/tie-divi/
un es varētu turpināt, kamēr man sagribētos to visu notvītot twitterī.

latvietis manī

2011-06-14T19:45:00.000+03:00

Nesen kādā laikrakstā vai portālā lasīju, ka „kļūstot aizvien vairāk to latviešu, kas atkal Jāņus svin, nevis nodzer”. Neesmu droša, ka latvieši ir vienīgā pasaules tauta, kas ik gadu saulgriežu svin sanākot kuplā pulkā ap ugunskuru, lai baudītu tradicionālo Jāņu sieru, alu un nu jau par neatņemamu vasaras piknika sastāvdaļu kļuvušo – šašliku. Tomēr esmu pārliecināta, ka mēs esam viena no tām tautām, kas prot šos svētkus padarīt mistiskus, gaidītus, smaržīgus, priekpilnus, un laiskus, par spīti tam, ka parasti „līst kā pa jāņiem”.

Šogad man būs citādi Jāņi, projām no slapjas zāles, smaržīgu ziedu pļavas un skaļas kņadas ap pusdienu galdu. Šogad mans pērnā gada vainadziņš paliks nesadedzināts un pāri ugunskuram, visticamāk, lēkts netiks, tāpat es mēnesgaismas ieskauta nepeldēšos ezerā, kur ūdens būs silts kā piens. Lai arī mani gaida krāšņs piedzīvojums un atkalredzēšanās prieks, es tomēr nedaudz jūtos tā, it kā mani būtu apciemojis vasaras saulgriežu Grinčš. Laikam esmu kā vecs vecītis, iesīkstējis un laimīgs, ja spēj piedzīvot atkal un atkal to pašu, piepildot savas gaidas un ilgas.

Laikam jau tā ir, lai saņemtu vienu, ir jāziedo, kas cits. Es zinu, ka uzburšu Jāņus, pat vietā, kur par tiem neviens, nekad nebūs dzirdējis, jo manī mīt pagāniskais latvietis. Visskaidrāk es to secināju vienā no tradicionālajiem vakariem kopā ar Kalniņiem „Eglē”. Tur mēs piedzīvojām grupas „Iļģi” vakaru. Viņi spēlēja tik uzmundrinošu un dzenošu mūziku, ka apbrīnas un labvēlīgas skaidrības pilni nolūkojāmies jauniešos, kas prata izdejot sirsnīgus stāstus dūdu, bungu, fascinējošas balss un vijoles pavadībā. Abas ar Laumu iekrampējāmies solos, lai turētos pretī vēlmei publiski nodemonstrēt savu neprasmi dejot „pa latviski”. Tas bija maģisks vakars, kad es izteikti sajutu latvieti sevī, un man tāpēc nebija vajadzīga revolūcija uz AB dambja, man nebija vajadzīgi Dziesmu svētki, kur sajūti tūkstošu plecu. Man pietika tikai ar to, ka manas kājas pašas no sevis kustējās manas tautas mūzikas ritmā un sirds priekā gavilēja.

Vai parakstīties par obligātām mācībām latviešu valodā?

2011-06-07T23:37:00.000+03:00

Es neesmu parakstījusies par obligātām mācībām latviešu valodā. Kāpēc? To es tūliņ paskaidrošu un tad, tad jums būs mirklis, lai mani pārliecinātu par vienu vai otru darbību.

Manī valda divējādas sajūtas. Kad meklēju darbu, 99% darba sludinājumu prasībās bija minēts – labas latviešu, angļu un krievu valodas zināšanas. Ar labi domāts – lasīt, rakstīt un runāt, nevis visu saprast, mācēt atbildēt un burtot. Lai arī manā darba vietā bija šādas prasības, es darbu dabūju. Uzsākot darba gaitas, es jau pirmajās dienās sapratu krievu valodas nozīmi manā jomā. Par laimi, mana kolēģe Marija (krievu meitene, kura perfekti runāja savā dzimtajā un latviešu valodā) izpalīdzēja visās kutelīgajās situācijās. Kādās? Piemēram, lai uzrunātu krievu presi, viņiem vēlams nosūtīt ielūgumu krievu valodā, ja izsūti preses relīzi, par 80% palielināsi publicitātes iespējas krievu medijos, ja relīzi būsi tulkojis arī krieviski. Ja zvani medijiem, lielākas simpātijas turpmākajai sadarbībai izpelnīsies, ja runāsi ar viņu krievu valodā. Nē, ne tāpēc, ka krievu mediju žurnālisti nesaprastu ne vārda latviski, viņi saprot, pat perfekti saprot. Es to sauktu par principu. Tādu pašu principu, kādu izmantojam pret viņiem. Viņu spēks ir latviešu valodas zināšanas, mans vājums – nepilnīgas krievu valodas zināšanas.

Kad mana burvīgā kolēģe Marija aizgāja dekrētā, sākām meklēt kolēģi, kurš tad varētu palīdzēt ar tulkošanas darbiem, jo pārvaldītu abas valodas. Un ne velna. Cik latviešu jauniešus vecumā līdz 30 ziniet, kas perfekti pārvalda krievu valodu? Jā, ir pilns ar tādiem, kā es, kas padomijā auguši, saprot krievu valodu, var atbildēt, bet ar grūtībām lasa, bet nespēj uzrakstīt ne rindiņas. Bet pa pilnam krievu jauniešu, kas perfekti prot abas valodas, tikai viņiem nav ne mazākas vēlmes strādāt latviešu kolektīvos. Tā nu par kolēģi kļuva meitene, kuras krievu valodas zināšanas ir tik pat štruntīgas kā man, bet personiskās īpašības ir tik pat jaukas kā sirsnīgajai Marijai, kura man joprojām ļoti pietrūkst!

Kāpēc viss šis? Tāpēc, ka mūsu klientu vidū ir uzņēmumi, kur visi darbinieki sākot ar vadību un beidzot ar apkopēju ir krieviskā Latvijas daļa. Letiņam tur netikt, un pat ja tiktu, neiedzīvoties.

Man nekas nav pret krieviem. Es savā dzīvē esmu sastapusi tikai brīnišķīgus Latvijas krievus un brīnišķīgus Krievijas krievus. Jā, ir gadījušies arī tādi, kas netīk, bet vai mēs mīlam visus latviešus? Nē.

Es jau reiz izteicos par latviešiem vs krieviem, bet šajā gadījumā, es esmu dilemmas priekšā. Ja parakstos, ka jāmācās krievu jauniešiem tikai latviešu valodā, maniem nākotnes bērniem ir izteikta konkurence, sabiedrības daļa, kas perfekti pārvaldīs gan latviešu, gan krievu valodu, un es prognozēju, ka krievu valodas zināšanām vienmēr Baltijā būs liela nozīme. Un Latviešu darba devējiem vairs nebūs nekādas problēmas dot priekšroku latvietim, jo krievu cilvēks uzņēmumam varēs dot vairāk (gan tāpēc, ka ir apzinīgāki kā letiņi, gan tāpēc, ka katras valodas zināšanas ir liels ieguvums). Ja es neparakstos, tad situācija paliek tāda kā ir, tomēr ir cerība, ka latvietim darba devējam sirdsapziņa spiedīs izvēlēties savējo. Es nezinu. Sabiedrības daļu šķelšanās – abos gadījumos.

Kāda bija jūsu motivācija parakstīties un kāda – neiet parakstīties?

mājām - personisku attieksmi, lūdzu

2011-06-07T13:21:00.001+03:00

Vasarās man visvairāk pietrūkst – māju. Lai arī visu ziemu esam izmīcījušies pa dīvāniem gan savās, gan citu mājās, tomēr arī vasarā nedaudz pietrūkst tās sajūtas, ka mājas ir kas vairāk par vietu, kur pagulēt un pārvilkt drēbes. Jau maija beigās, šķirstot piezīmju blociņu, secināju, ka lielākā daļa no 13 vasaras nedēļas nogalēm jau ir saplānotas - kāzām, ballītēm, izbraukumiem, ceļojumam, laukiem un dīkdienīgām vakarēšanām.

burvīgie http://www.laka-design.com/ un co

Vakarēšana "Eglē"

Atšķirībā no ziemas, vasarā darba dienu vakari šķiet garāki, enerģijas piepildītāki un piedzīvojumiem bagātāki. Tiek satikti draugi, sēdēts āra kafejnīcās, tiek iets pārgājienos, lai baudītu Daugavā rietošās saules radītās gleznas debesīs, apmeklēti tirdziņi un klaiņots pa ielām. Jau piektdienās ar sakravātu somu dodos uz darbu, lai mājās atgrieztos tikai vēlu svētdienas vakarā. Tik daudz prieka un dabas, ka no rīta, skrienot ar kafijas krūzi cauri mājai, rodas sajūta, ka esam atsvešinājušās. Es un manas mājas.

Rīti - es, mans suns, melna kafija un saules pielieta istaba

Tā mazliet uzmetusi lūpu uz mani nevērību un paslēpusies šur tur, grīdas stūros sapūstajās papeles pūkās. Tā pikti raugās manī ar violetām ceriņziedu acīm vāzē. Vēlēdamās mazliet ieriebt, pēkšņi tā pārsteidz mani ar vannas istabā atskrūvējušos krānu. Vai darba dienas beigās atklājot, ka pa dienu vaļā palikusi saldētava un tagad visi krājumi nosarmojuši. Mājas cenšas parādīt, ka tās nevar tik viegli pamest novārtā. Aizlaisties un atgriezties tikai rudenī. Ja tās veido personiskas, tad arī mājām vajag personisku attieksmi. Nu nekas, gan drīz es piepildīšu to ar rabarberu maizes smaržu!

politika, ziniet

2011-06-03T10:13:00.000+03:00

Nesaprotu. Vai man ir pienācis tas vecums, kad gribas interesēties par politiku, vai man apkārt ir cilvēki, kas mudina to darīt vai arī – par politiku šobrīd interesējas visi, jo tautas pacietības mērs ir pārsniegts. Neatceros, kad būtu tiešraidē sekojusi Saeimas debatēm, lasījusi komentārus, viedokļus un čalas Twitterī. Varbūt pateicoties savai dzīvesvietai, esmu arī pārvarējusi slinkumu un aizgājusi līdz Prezidenta pilij un Saeimai, kad uz to ir aicinājušas sabiedriskās organizācijas. Mani tiešām interesē, cik liela nekaunība piedien mūsu tautas varenajiem kalpiem.

Grūti prognozēt kāds būs iznākums. Vai piepildīsies joki par to, ka pēdējais, ka spalicis Latvijā izslēdz lidostā gaismu. Varbūt piepildīsies šobrīd utopiska doma, ka latvieši vēl kādreiz būs tik vienoti kā Trešās atmodas laikā. Varbūt notiks brīnumi un mums nebūs kauns par sevi un valdību, ko esam ievēlējuši. Varbūt. Varbūt, nē.

mācībstunda

2011-06-02T12:52:00.000+03:00

Maijam patīk steigties. Te bija un jau prom. Vakar griežoties improvizētā dejā, kolēģei uzdevu retorisku jautājumu – ir 1. jūnijs, 2011. gadā pavadīti gandrīz seši mēneši, puse no gada! Kas paveikts, ko vēl iespēt un mainīt? Abas mirkli smējāmies par dramatismu manā balsī, bet – patiesi. Laiks skrien. Tas kā smiltis izbirst caur pirkstiem.

Maijs man pasniedza mācībstundu.

Pirms trijām nedēļām es saņēmu aizvainota drauga pārmetumus. Draugs ar saviem vārdiem mani iepļaukāja un sapurināja. Kā apsvilusi visu centos pārdomāt, labot un mainīt. Nedēļu vēlāk, pirms divām nedēļām es uzzināju fantastiskus jaunumus. Sākumā neticēju, ka tā ir taisnība. Tad brīnījos, kāpēc par to nezinu es, bet zina citi. Tad satraukumā un saviļņojumā apraudājos.

Sākumā es raudāju prieka, vēlāk jau smeldzīgas asaras. Abu notikumu iespaidā es raudāju par to, ko laiks ar mums nodara. Varbūt vainīgs ne tikai laiks vien, bet laikmets, kurā mēs dzīvojam. Nepārtraukti mums trūkst laika. Nemitīgi mēs kaut kur skrienam, lai visu pagūtu. Kad nespēka atkrītam dīvānā, saņemam zvanus no aizvainotiem vecākiem, draugiem un radiem, kas pārmet nevērību un to, ka jūtas pamesti novārtā. Tad satraukti ceļamies kājās, svītrojam ieplānoto, visu mainām un cenšamies salāpīt to ko vēl var. varbūt tā ir tikai ar mani. Ka neiespēju visu un visu - vienlīdz kvalitatīvi. Varbūt mana vaina, ka nemāku pieņemt šī laikmeta noteikumus un dzīvot bez sajūtas, ka nemitīgi ko palaižu garām, nokavēju un esmu pārāk nevērīga.

Pirms nedēļas es fantastiskos jaunumus uzzināju no pirmavota. Es vairs nevarēju paraudāt, es varēju tikai apmierināti nopūsties. Un priecāties. Apsveikt. Laiks paņem arī emocijas. Lai kā gribētos tās nevar atgriezt atpakaļ.

ko atstāt nākotnes radiniecei?

2011-05-30T16:10:00.000+03:00

Kamēr Zatlers ieiet valsts vēsturē ar savu ierosinājumu atlaist Saeimu, es šorīt pie spoguļa centos izdomāt, kā, lai vēsturē ieiet kāda manas garderobes daļa. Pavisam vienkārši, jau kuro reizi uzvelkot vīramātes jaunības dienu svārkus – mākoņainas dienas krāsā, kuplus, ar lielām kabatām un jauku, sasienamu jostiņu, nopriecājos, ka manā skapī ir drēbes ar pagātnes elpu, bet joprojām aktuālas. Tāpēc jo bieži esmu uz savu mammu piktojusies, ka savas jaunības kleitas, kas bija izcakotas kā īsti mākslas darbi, viņa nav vīžojusi saglabāt. Es ar prieku ieturētu diētu, lai varētu iespiesties mammas drēbēs un defilējot pa ielu, mēģinātu iztēloties dzīvi 70. gados.

Tad nu šodien priecājoties par svārkiem un rūtaino žaketīti, kas iespējams piedzīvojusi vēl vairāk gadu, aizdomājos, ka būtu īstais laiks nolikt kaut ko pūriņā priekš saviem nākotnes radiniekiem. Stāvot pie skapja ar retorisku jautājumu - Ko es varētu atstāt savai meitai, dēla sievai vai mazmeitai? Secināju, ka man nav ne mazākās nojausmas. Viss tas, kas šobrīd karājās manā skapī jau reiz ir bijis modē. Nekas aktuāls un zīmīgs, kas varētu iezīmēt tieši šos laikus – nav! Getras? Nav pats labākais, ko saglabāt, un vispār – tādas jau bija modē tālajos astoņdesmitajos. Harēma bikses? Ne tak. Tādas citviet ir tautastērpa sastāvdaļa. Kleitu, kas imitē grūtniecību? Blūzīti ar volāniem? Tamborētu jaciņu ar kuplām piedurknēm? Ko? Kas būtu tāds, kas raksturotu tieši šo laiku – kā unikālu, nevis kā „viss jaunais ir labi aizmirsts vecais”.

Kas Tavā skapī ir no mammas vai vecmāmiņas laikiem? Un ko Tu gribētu saglabāt nākotnei?

mammas mīlestība

2011-05-25T17:38:00.000+03:00

No sirds patiesa. Līdz asarām aizkustinoša mīlestība. Nebeidzama, pārāka, nepārraujam un neiznīcināma. Mīlestība, kas dzimst mirklī, kad sieviete uzzina, ka kļūs par māti. Mīlestība, kas aug un attīstās līdz ar mazuli zem sirds. Mīlestība, kas tikai pieņem patiesos apmērus, mirklī, kad abu aci saskaras – mammas un bērniņa. Mīlestība, kas ar gadiem kļūst ciešāka. Vienīgā mīlestība, kas nekad nebeidzas, lai kādus pārbaudījumus dzīve uzliktu. Mīlestība, ko jūt mamma. Brīnums. Dāvana. No kosmosa.

par vecumu

2011-05-20T15:48:00.001+03:00

Šis ir svētku laiks! Tā pagadījies, ka man kā cienīgam ragulopam, apkārt pulcējas tādi paši - mīļi vērši. Viena tāda ir Kni, par viņu jau ir sanācis uzrakstīt, kad viena otrai veltījām komplimentus. Pagājušo svētdien topošā jubilāre man lūdza, lai uzrakstu savas domas par vecumu. Tuvojoties dzimšanas dienai, Kni nedēļu kolekcionēšot dāmu un kungu viedokļus par to kā svecīšu skaits tortē ietekmē sajūtas, spoguļattēlu un dzīves uztveri.

Solīju ātri vien atbildēt, bet tas vecums... nav tik viegli. Nav viegli salikt kopā visu to, ko domā un jūties. Viens, it kā gribas paturēt to saprātu un pieredzi, kas tagad, bet no otras, no otras puses gribas to vieglprātību un vieglumu, ko jaunībā. Reizēm paliek baisi no tā, cik pragmatiski skatos uz visu tagad, ka līdz mielēm pietrūkst tās drāmas, kas bija tīņa vecumā. Un vēl, gribas to spēku, to enerģiju un māku izdzīvot pat pēc divām negulētām naktīm. Bet vecumam ir arī savas labās puses. Ar to tad arī apsveicu Kni!

Daudz laimes, zīnoļu meitene! Lai rīt Tev košākā diena pasaulē!

„(khe, khe, pieceļas Una, paceļ lielu kausu alus un, skatoties uz Kni, sapņaini teic)

Ar katru tortē nopūsto svecīti es jūtos labāk. Vecums varbūt nesola, ka pēc gadiem krūtis būs lielākas un āda tvirtāka. Vecums nesola, ka draudzību būs uzsākt tik pat viegli kā bērnībā, tāpat kā laisties avantūrās un riskēt lieki nedomājot. Nē, vecums to nesola. Jo tas ņem! Vecums paņem jaunības maksimālismu, biklumu, nezināšanu. Tas paņem un nebūtībā aizsviež naivumu un ticēšanu pasakām. Tāpat kā ar katru gadu mēs uzzinām, ka spēkiem ir robeža un veselība ir trausla. Vecums parāda, ka nekas nav mūžīgs un uz visiem laikiem. Bet nav jau tik ļauni. Vecums arī dod! Tā visa, ko tas ņem vietā, vecums dod pieredzi, saprātu, mieru un ticību tam, ka viss vēl tikai būs. Ka ceļš uz pilnību turpinās – ar gadiem, pieredzi sevis iepazīšanu un pieņemšanu.

Ja man teiktu – Una, rīt Tev atkal būs astoņpadsmit! Es piekristu tikai tad, ja šis saldais, nevaldāmais un muļķības pilnais cipars nāktu komplektā ar to bagāžu, ko esmu ieguvusi līdz saviem 27.

Kni, ja paskatāmies uz sevi pirms gadiem. Vai nav smieklīgi un sērīgi reizē? Vai nav sevis tik ļoti žēl tā laika pārdzīvojumu un nesaprašanas dēļ? Šodien taču mēs visu darīt citādāk, vieglāk un gudrāk. Jo mēs ar katru gadu paliekam labākas!

Tāpēc es sveicu Tevi ar tuvošanos ideālam!”

To novēlu mums visām!

Pa ceļam - Gdaņska

2011-05-19T20:02:00.001+03:00

Polija vienmēr ir likusies garlaicīga valsts, kas nelaimīgā kārtā pagadījusies mums netālos kaimiņos, un ja jādodas ceļojumā ar auto, tad tā noteikti jāšķērso, ceļā pavadot garas, jo garas stundas. Šajā braucienā uz Vāciju mēs Polijai devām iespēju sevi pierādīt. Mēs netraucāmies tai cauri, bet pavadījām laiku divās ļoti atšķirīgās pilsētās – Gdaņskā un Varšavā. Secinājums? Polija mani pārsteidza!

Šoreiz par senatnīgāko - Gdaņsku:

Gdaņska, bijusī Danciga. Cik nu ceļojuma stingrais grafiks un punktuālais šoferis mums ļāva to izbaudīt, jāatzīst, ka pat pavirši uzmetot tai skatu, nākas secināt - tā ir skaista, senatnīga un apskates vērta pilsēta! Vācu dvašas iespaidotā vecpilsēta ir kā konfekte, kas iepakota mežģīņu papīriņā – mājiņas izcakotas, apgleznotas un puķītēm izrotātas. Šaurās ieliņas ved līkločos, aiz katra stūra atklājot aizraujošus skatus - mazus pagalmiņus ar dārziņiem, pēkšņi, no nekurienes iznirstošas, milzīgas baznīcas, vai ielu, kas ved taisni līdz ostai, kur piestājis iespaidīgs kruīza kuģis. Ieliņas, kā jau vecpilsētā klājas, apsēdušas kafejnīcas un vietējās virtuves restorāni. Piedāvājums ir plašs, dažādā cenu amplitūdā.

Jāteic, ka mēs devāmies garlaicīgāko ceļu un nemīlīgajā, vēsajā vakarā, kas mūs sveicināja atbraukšanas dienā, izskrējuši cauri vecpilsētai, nolēmām vakariņot viesnīcas restorānā/bārā. Tas ievilināja mūs ar nepiespiesto, draudzīgo un klusināto gaisotni. Sveču gaismas ieskauti, tajā dzimšanas dienu svinēju ne tikai es, bet vēl kāda gaviļniece, tāpat kā darbus darīja kāds vietējais polis klabinot pa datoru, vai vācu tūristi baudot alu. Tā kā vakariņas viesnīcas bārā tika apvienotas ar manām dzimšanas dienas svinībām, es nemaz nebiju apvainojusies, gluži pretēji – burvīgi apkalpota, garšīgi pacienāta un apčubināta!

Nākamais rīts bija saules pieliets. Uz ielas sastapām skaistus, stilīgus un smaidošus cilvēkus – jauniešu bariņus, kas sasēduši uz kādas no baznīcas trepēm kavē laiku pirms skolas, vecākus pārus, kas sadevušies rokās, bauda rīta sauli krastmalā, mazus bērnus sarkanās micītes - ieķērušos vecāku rokās. Un tūristus! Pasituši padusēs fotoaparātus un lietussargus tie piesēduši kartes pētīt kādā no āra kafejnīcām. Tā īsu brīdi mēs viņos noraudzījāmies un laidāmies tālāk.

Ja rodas vēlme traukties uz laipno poļu zemi, iesakām Gdaņskā apmesties deko viesnīcā, vecpilsētas sirdī Hotel Artus. Tā mūs apbūra ar pasakainu, plašu numuriņu un logiem, kas pavēra skatu pāri vecpilsētas jumtiem. Gardēžiem patiks viesnīcas piedāvātās brokastis – tajās bija viss, ko vien cilvēks varētu vēlēties brokastīs! Un skaistais skats aiz loga – ļāva mums iepazīt Gdaņsku, ja ne no putna, tad kaķa – alpīnista augstumiem gan.

Ja vēl kādreiz nāksies traukties cauri Polijai, es ar prieku atkal piestāšu Gdaņskā!