uz pienāca ziema

Un pēkšņi sākās ziema. Pirms nedēļas. Es jau smejos, pavisam drīz šīs „knapi-dzīvās-lapas” varēs kļūt par savdabīgo meteo lapu, kur tiek uzskaitītas pirmās sniegpārslas, uzziedējušie sniegpulkstenīši, pumpuri un koki, kas sākušas sārtoties. Vieglāk ir fiksēt to, kas notiek man apkārt, nekā paspēt aprakstīt to, kas notiek sajūtu līmenī. It kā, pa lielam, viss ir pa vecam un nemainīgs, tomēr ik dienu citādāk.

14.01.2012.

Ziemassvētku priekšvakarā, darba ballē, es sevī vīlos. Proti, ciemos bija ieradusies astroloģe. Es ilgi lauzos un domāju, ka neiešu. Man principā nepatīk uzzināt jebkādus sīkumus par nākotni, tas mani mulsina un biedē. Iespējams tas tāpēc, ka es ietekmējos. Ja man pasaka, ka pavasaris nesīs daudz pārbaudījumu, es sastingstu un ar šausmām gaidu, kas notiks. Es nespēju koncentrēties, bet fiksēju notikumus domājot – vai šis, vai šis ir tas par, ko tika runāts? Es nespēju rimties, līdz pamanu, ka nu jau ir iestājies rudens un viss garām. Vai nu zvaigznes nesa cita veida pārbaudījumus nekā gaidīju, vai nu zvaigznes izlēma citādāk, bet savās bailēs es to palaidu garām. Un tā par visu. Tāpēc kopš pēdējo reizi mamma mani aplaimoja ar astroloģisko karti – es visiem pareģojumiem eju ar līkumu. Bet atliek tik iemalkot svinību vīnu – te vienu glāzi par Ziemassvētkiem, te vienu par ballīti un kolēģiem, te trešo drosmei, kad jau attopies tur, kur vismazāk gaidīji. Nosaukts dzimšanas datums un laiks – attopos jau kosmosā. Es jautāju, viņa atbild, es klusēju – viņa stāsta. Un es sapīkstu, tik skāba kā vīns.

Vai zināt to sajūtu, kad gaidījāt vienu, bet dabūjāt ko citu? Tā bija ar mani. Es negribēju daudz. Es vienkārši gribēju dzirdēt to, ko biju galvā uzzīmējusi – savas dzīves gada plānu. Bet, nē. Viņa runāja par visu, tikai ne to, ko es biju plānojusi. Nē, ne jau sliktu viņa runāja. Nē. Vienkārši ne to, ko es gribēju dzirdēt. Pāris dienas es biju bēdīga. Gāja dienas, kreņķis mazinājās. Pārāk daudz dzīves, lai domātu par zvaigznēm. Es aizmirsu. It kā. Šodien es sapratu, zemapziņa ir maita. Tā neaizmirst. Tā atceras, atceras un izspēlē savu kārti, kad gaidi vismazāk.

Par šī gada pavasari es biju izlēmusi jau rudenī. Es spilgti zināju, kāds tas būs. Būtībā, pirms nedēļas es biju izdomājusi arī to, kāda būs vasara. Es visu zināju. Plāns, vai zini- manis pašas uzzīmēta astroloģiskā karte. Bet tā zemapziņa un viltīgie gājieni. Šodien es zaudēju pati sev. Savai zemapziņai. Es sekoju tam, ko man vēstot zvaigznes. Vismaz, ja pareizi iztulkots, jo, kurš teica, ka zvaigžņu karte jālasa tieši tā. Vai tad neesmu guvusi mācību no iepriekšējās reizes. Laikam jau ne. Nu redzēs. 

Laiks rādīs. Galu galā, mans astroloģiskais gads ir īsāks nekā reālais.

Kopsavilkumu varēšu vilkt jau pēc desmit mēnešiem – 4. novembrī, kad man esot jāsvin sava otrā (pirmā?) dzimšanas diena.