manas barikādes

Es pārbaudīju un nobrīnījos. Tiešām pēdējo divu gadu laikā neviena ieraksta par janvāra notikumiem 1991.gadā. Ejot garām Rīgas Domes Barikāžu atceres dienu pasākumu plakātiem Rīgas ielās, kas vēsta par to, ka, lai arī tajās dienās visi gaidīja tankus un šaušanu, patiesībā tas esot bijis pats miermīlīgākais laiks, kad visa tauta esot bijusi vienota. Vienota, tieši tas, kas šobrīd pietrūkst mūsdienu Latvijā, tikai nieka 21 gadu pēc notikušā. Varbūt veselīgi būtu atskatīties uz tā laika notikumiem un mēģināt izjust tā laika cilvēku sajūtas, lai apstātos, padomātu... padomātu par ko mēs šajā divdesmit viena gada laikā esam kļuvuši.

Man toreiz bija 7 gadi, bet atmiņā ir palikuši daži no tā laika notikumiem. Tā kā dzīvojām Vecrīgā, pašā notikumu degpunktā – pie Doma laukuma, tanku ierašanos gaidījām vismazāk. Vecāki, gatavojoties iebrukumam mani un brāli pirms tam instruēja – ja notiek apšaude, slēpjaties virtuvē. Šim padomam bija dažādi iemesli, viens no tiem, ka logi bija uz iekšpagalma pusi, bet caur biezajām mūra sienām lodes cauri netiktu. Bailes no lodēm sākās mirklī, kad augšstāva kaimiņienei, kāda no tām trāpīja tieši viesistabas lielajā spogulī. Bailes paspilgtināja fakts, ka dažas sekundes pirms notikušā, viņa bija tajā lūkojusies. Protams, ja trāpītu lielgabals... diez vai virtuve mūs glābtu.

Tanki nebrauca. Mēs atslābām. Līdz, kādu rītu es pamodos no mammas kliedzieniem – tie tuvojas. To stobri ir vērsti pret mūsu mājas logiem. Bija agrs rīts, es vēl gulēju. Caur miegam dzirdot kliedzienus, vēl pusaizmigusi izslīdēju no gultas un rāpoju uz virtuvi, ieslēpos vistālākajā stūrī – un iespējams, ka turpināju gulēt. Nākamreiz atjēdzos, kad mamma atkal kliedza, nu jau – kur Una, kur Una? Saprotot, ka mana gulta ir tukša. Tā ir epizode, kad piedzīvojām kopīgas bailes. Brālis toreiz bija mani ieraudzījis un apsauca mammu – viņa jau ir te. Ja nemaldos, toreiz mēs pat smējāmies. Tie bija tieši tik sirreāli, kā šis stāsts – te kliedzieni un bailes. Te saliedētība un nebeidzama mīlestība.

Mīļākās ir manas atmiņas par rituālu ik vakaru un rītu gatavot maizītes, karstu tēju un nest tiem, kas pie barikādēm sēdēja atbraukuši no tālākiem Latvijas nostūriem. Ik dienu es lūdzos, lai ņem mani līdzi. Vienreiz man ļāva. Tēvs no rokām neizlaida mazu, sarkanu pārnēsājamo radio. Tādus līdzīgus daudzi klausījās arī pie ugunskuriem Vecrīgā. Radio tolaik bija operatīvākais uzziņas avots. Atceros, ka tēja tika ielieta katram, kas pastiepa krūzi. Maizītes iedotas tiem, kas to lūdza, vai bija jau iepazīti. Neatceros. Vecāki piestāja te pie vieniem, te otriem, parunājās, devās tālāk.

Saliedētība, vienotība, mīlestība vienam pret otru, savu valsti – šīs ir tās sajūtas, kas mums ir jāatceras šodien. Jāatceras un jāpatur prātā.