Mans 2011.

Viens no maniem mīļākajiem darbiņiem tuvojoties gadu mijai ir izskriet cauri dzīvajām lapām, lai atcerētos to, kas gadā piedzīvots, kas justs, kur būts un, kas darīts.

2011. gadu iesāku ar 11 lietām,ko apņēmos. Ar kaunu jāatzīst, ka tā no sirds paveicu tikai 4. punktu. Es atbrīvojos no liekā.  No liekā skapī, no liekā galvā, no liekā dzīvē. Zinu, ka ir vēl daudz, ko atstāt citiem, pagātnei vai izmest, bet viss nāk ar laiku. Bet liekā manā dzīvē šobrīd ir mazāk. Pārējais. Tas ir manas sirdsapziņas jautājums. Viss būs. Kādreiz. Pilnībā... vai vismaz daļēji.

Tā kā 2011. gada ziema bija sniegota un ilga, es uzsāku pavasara gaidīšanas iedvesmas kampaņu. Tas bija fantastisks laiks, kad ik dienu atverot pastkastīti saņēmu iedvesmas no lieliskām jaunām dāmām. Manuprāt, mēs visas guvām daudz vairāk prieka un krāsu pelēkajās pavasara gaidīšanas dienās! Varētu ko līdzīgu sarīkot arī šogad, kaut gan, man ir aizdomas, ka šogad pavasaris varētu nākt kaut kā vieglāk.

Aprīlī mana pavasara gaidīšana bija sasniegusi augstāko punktu. Kā katru gadu, arī šajā posmā es izdarīju kaut ar matiem. Ja 2010. gadā es no blondīnes tapu par bruneti, tad šogad es ieguvu koši sarkanu matu rotu. Lai pārmaiņas būtu vēl labāk jūtamas, pa taisno frizētavas es nonācu Rīgas 2. Vidusskolas salidojumā. Kārtējo reizi es atskārtu to, ka es varu būt pateicīga par to, ka dzīvē ir posmi, kas beidzas – uz neatgriešanos. Arī mani gadi vidusskolā. Neticami, bet joprojām tos atceroties es nepatikā noskurinos.

Maijā mēs devāmies ceļā. Izbraucām tieši manā dzimšanas dienā, lai uzdāvinātu dāvanu tēvam - viņa 70. dzimšanas – braucienu uz Kricovu, pilsētiņu Vācijā, kur viņš pavadīja kara gadus . Tas bija brauciens, kas noteikti satuvināja mūsu ģimeni.

Vasara bija dažādu sajūta pilna. Līgo svētki ko pēc ilgiem laikiem nepavadījām laukos Latvijā, bet devāmies uz Itāliju, lai noķertu vairāk saulītes, baudītu picas, jūru, kalnus un itāļu vīnus. Jūnijs bija pārdomu un atklāsmju pildīts. Par mīlestību, mājām, savstarpējām attiecībām …  Savukārt jūlijs bija ne tikai karstākais pagājušās vasaras mēnesis, bet tajā nācās daudz pārdomāt. Mest kauliņus, nemest. Es metu. Šis lēmums manu garastāvokli, pašsajūtu un profesionālo izaugsmi ietekmēja visu rudeni un ietekmē vēl tagad. Tāpat jūlijā es piedzīvoju skaistākās kāzas mūžā. Apprecējās mana mīļā Lienīte. Šī gada augustā es nolēmu savu blogu veidot ne tikai rakstos, bet arī bildēs. Līdz ar to augusts ir vispiepildītākais dzīvo lapu mēnesis. Iespējams, ka augusts bija arī pats piepildītākais manā 2011. gadā. Sākot ar atvaļinājumu, beidzot ar jauna darba uzsākšanu. Pavisam noteikti, nedēļasnogale Kuldīgā sevī apkopoja visas vasaras sajūtas. Laiskošanos dārzā, pie jūras. Lēnus rītus, gājienu uz tirgu. Draugus sev apkārt. Pat kino vakaru zem zvaigžņotas debess. Tas bija fantastisks mirklis pagājušā gadā. 

Septembris ieskandināja rudeni. Emocionālākais rudens, kādu es atceros. Ar pārdomām par izdarīto izvēli . Ar lūgšanām par ģimenes locekļu veselību. Septembris bija silts. Tas vienīgais sildīja no ārpuses, kamēr iekšēji bija ļoti, ļoti auksti. Oktobrī viss turpinājās. Mani nebeidzamie pārpratumi darbā, kas beigu galā vainagojās ar atlūguma iesniegšanu un izmisīgām asarām par muļķīgo lēmumu, ko pieņēmu vasarā. Līdz ar atlūgumu iestājās klusums manās lapās. Uz mēnesi. Man vajadzēja mieru. Beigās es aizbraucu izvēdināt galvu. Novembrī viesojāmies pie draugiemNorvēģijā. Tas bija fantastisks piedzīvojums, kurā es atskārtu, cik ļoti mani fascinē kalni un Norvēģijas daba. Es sadziedēju savu izmisušo dvēseli un Latvijā atgriezos daudz mierīgāka, pārliecinātāka par sevi un laimīgāka. Es noteikti gribētu Norvēģijā atgriezties. Tā valsts ir brīnumaina. Tā dziedē. Vismaz mani. Un rau, te mēs esam decembrī. Pārdomu un svētku mēnesī. Man tas bija pilns darba. Noguruma un vienīgas vēlmes – izgulēties, piepildīts.

Nu bet decembrī vēl nekas nav beidzies. Vēl vecgada pavadīšana un jaunā gada sagaidīšana. 

Ko 2012. nesīs, kā tur ies?

PS: 2011., ar visām pamācībām, pārbaudījumiem un piedzīvojumiem – Tu tomēr biji labs gads. Grūts, bet līdz ar to nāca dažādas atklāsmes. Paldies! Vēl tagad atceros kā Tevi sagaidījām. Varbūt zīmīgi, bet pirmā filma ko noskatījos 2011. gadā bija „Alise brīnumzemē”, un šajā gadā – es tāda mazliet biju. Par visu pārsteigta, nedaudz nedroša, nobijusies, bet zinātkāra un ziņkārīga.