Lampiņas un gaismiņas mani padara
laimīgāku. Tā ir kā burvestība. Čiks - sadegtas sveces, spožas lampiņas... un
man paliek mierīgi. Tie pat nav Ziemassvētki, ko jūtu, tas nav arī Jaunais
gads. Drīzāk tas ir veids, kā cīnīties ar tumšo laiku, kad dodoties uz darbu
saule tikai aust, bet riet knapi pēc pusdienlaika. Man netraucē, ka otrajā
adventē ir plusos, ka laukā līst. Ka biezo ziemas zābaku vietā var gumijniekus
vilkt. Drīzāk es priecājos, ka rudens mētelim ir tik ilgs pielietojums. Un
rudens kurpēm ar. Nemaz nesalst, ja ar tām kāds mazāks gabaliņš ejams. Man
patīk, ja izejot no mājas aplieku cieši lakatu, uzvelku cimdus, bet kaut kur ap
Nacionālo teātri es to novelku un iemetu somā. Man netraucē ziema bez sniega.
Arī tāda tā var būt, pārmaiņus pēc garajām, baltajām un ļoti aukstajām.
Kas zina, varbūt jau februārī
uzziedēs sniegpulkstenītes un martā jau narcises. Tieši tā kā mēs visi vienmēr tad
vēlamies.
Varbūt 2012. gada pavasaris
būs tieši tad, kad mēs visi to tik ļoti vēlamies!?
Šodien bezgalskaisti sniga, patiesībā - tagad jau atkal snieg. Tik skaistas ir milzīgās pūkainās pārslas. Ar tām uz zemes nolaižas miers.
AtbildētDzēstPagaidām gan tas viss, saskaroties ar vēl silto zemi, izkūst, bet skats ir neaprakstāms tik un tā.
Un par lampiņām jūtos tieši tāpat.