šodiena

Vinnijs Pūks Siventiņam jautāja „Kas šodien ir par dienu?”

Siventiņš atbildēja „Šodiena.”

Vinnijas Pūks nopriecājās „Šodiena ir mana mīļākā diena!”

Kāpēc, lai šodiena nebūtu tā diena, kad atsākt rakstīt. Iepūst dzīvību dzīvajās lapās?

26 dienas, kopš beidzamā ieraksta. Divdesmit sešas dienas klusuma, bet tik daudz notikumu. Sākot ar dīvainu piektdienu darbā. Dienu, kad slēdzu dzīvās lapas. Dienu, kad priecājos, ka ir piektdiena – ne pirmdiena, ne trešdiena vai pat ceturtdiena. Piektdiena, kas vēstīja par divām dienām mājās, vidē, kurā es jūtos es pati.

Divas dienas paskrien ātri, bet kā mūžība likās tās divas stundas, kad tētim bija operācija. Situācija, kurā tu neko nespēj ietekmēt, tu neko nekontrolē, tikai sēdi un gaidi zvanu. No sirds tici, ka viss būs labi, bet izvairīties no raizēm un bažām jau nav iespējams. Tās piezogas pašas. Tās tirda un biedē.  Viss beidzās labi, tētis saka, ka jūtas lieliski. Tikai bažas jau nelaiž vaļā. Pēc pāris nedēļām šādas divas stundas būs jāpiedzīvo atkal.

Tāpat vienā dienā var mainīties ierastā ikdiena. Kamēr tētis posās operācijai slimnīcā, mamma bija palikusi mājās viena. Tikko pārgriezti pulksteņi un tumsa jau mirkli pēc četriem. Kāpjot no autobusa pieturā, kas nav ne asfaltēta, ne apgaismota, mamma neveiksmīgi lika kāju un krita. Divas stundas viņa nogulēja ceļmalā. Tumsā nespējot atrast somu, lai piezvanītu un lūgtu pēc palīdzības. Viņa nevarēja piecelties, jo divās vietās salauza kāju. Paldies kaimiņienei, kas pamanīja pārāk ilgi tumsā slīgstošos logus, sazvanīja mammu un steidzās viņai palīgā.

Notikumi ģimenē, draugu piedzīvotais... šķiet šis ir tāds nelāgs, pelēks posms, kas pārbauda, norūda. Notrulina? Reizēm šķiet, ka saņemot kārtējo slikto ziņu man trūkst patiesu emociju. Es vienkārši pieņemu situāciju.

Jā, situācijas pieņemšana.

Tas laikam būtu tas īstais vārds, kas raksturo manu ikdienu.