esmu iemīlējusies! atkal...

Norvēģija. Par šo, mums tik netālo kaimiņvalsti, man nebija nekāda priekšstata. Zināju, ka tur ir augsti kalni, tajos mitinās ļauni troļļi un rifos baudāmi skaisti skati. Pāri tam visam – tur ir ļoti dārgi. Pa lielam, lai dotos uz Norvēģiju ar šo priekšstatu pietiek, lai ļautu sevi pārsteigt.

Šis bija mūsu pirmais brauciens, kad devāmies ciemos pie draugiem, kas no Latvijas pārcēlušies uz citu zemi. Pavisam.  Iepazīt valsti caur viņu stāstiem, ekskursijām un dzīvojot pie draugiem mājās, radās tāda nereāla piederības sajūta, kas rada apziņu – es varētu tur dzīvot. Tā valsts ir skaista.

Kalni! Es pirmo reizi kāpu kalnos, stāvēju tik augstu un vērojot skudru pūzni  sev zem kājām. Es patiešām ticu, ka ja Latvijā būtu klani, man būtu patiešām veselīgs vaļasprieks – es varētu kāpt kalnos. Katru dienu., nu labi, ik pārdienu. Tas gaiss, sārtie vaigi, izkustinātās kājas un nebeidzams prieks par skatu, kas paveras sasniedzot virsotni. Un es iemīlējos. Es iemīlējos ceļā, kas ved pa kalnu augšup, baudīju stindzinošu ūdeni no kalnu avota un piknikoju vairāku simtu metru virs zemes.  Es pārdroši sēdēju uz klints malas un ziņkārīgi lūkojos lejup. Domāju, ka tie nebūtu kalni, bet debesskrāpis pilsētas centrā, man būtu bail. Man samestos nelaba dūša un es vairītos skatīties laukā pa logu. Bet kalni, tas ir kas cits.

Ēdiens! Es katru vakaru baudīju garneles. Kilogramiem svaigu garneļu. Tur tās maksā nieka naudu un ir bezgala gardas. Tāpat vītināta jēra gaļa. To atvedu mājās un katru vakaru knābāju pa gabaliņam. Bauda. Cits stāsts ir dārzeņi. Dzīvojām reģionā, kas ir vislīdzenākais Norvēģijā. Tur tiek audzēti praktiski dārzeņi visai Norvēģijai. Es nezinu, ko viņi pieber klāt mazajiem tomātu stādiņiem– tik saldus, aromātiskus un debešķīgi garšīgus tomātus neatceros, ka būtu ēdusi kopš  bērnības. Tāpat paprika. Paķer aiz zaļā kātiņa un grauz kā ābolu. Salda, sulīga un aromātiska! Un burkāni. Tas ir atsevišķs stāsts, bet tik daudz burkānu kā tajās dienās, es neatceros, kad vēl būtu patērējusi. Gan sulās, gan kūkas un vienkārši graužot.

Citādi... tā zeme iemieso mieru. Ja strādā, tad vari atļauties dzīvot mājā ar nelielu dārzu. Tava darba diena sākas 8.30 un beidzas 15, vēlākais 16. Tev ir bezgala daudz laika ko pavadīt kopā ar ģimeni. Norvēģi skrien, skrituļo, slēpo, kāpj kalnos un brauc ar riteņiem cauru gadu. Jaunieši prot izklaidēties, nedēļas nogalēs vecpilsētu ielas ir tik pilnas kā Latvijā valsts svētkos. Norvēģijā pavasaris, zaļojošs un košs sākas jau martā. Upes un ezeri ir pilni zivīm. Ja ir iespēja gatavot uz vietas, tad patiesībā cenas veikalos  pārtikas precēm daudz neatšķiras no cenām Latvijā. Ēst ārpus mājas gan ir dārgi. Toties, ja dzīvo tuvāk golfa straumēm, temperatūra ziemā turēsies ap 0 - +10 grādiem, toties pabraucot 100 km no mājām- kalnā varēsiet slēpot!

Ai, jā, es zinu, runāju kā iemīlējusies skuķe, bet Norvēģija man bija kā pamatīgs malks svaiga gaisa. Es baudīju ik dienu, ko tur pavadīju. Tā ir zeme, kur es vēlos atgriezties. Jau drīz. Lai atklātu krāšņākus ūdenskritumus. Kāptu augstākos kalnos un izstaigātu troļļu takas.

Jau tagad, nedēļu kopš atgriešanās Latvijā, man tik ļoti gribas uzkāpt augstu kalnā.  

Ja ir iespēja. Aizbrauciet. Iemīliet!