apaļš kā eglītes rotiņa

Tā jau ir tradīcija. Pirmās adventes ieraksts (2009.; 2010.). Jau tā pēdējos gados tik grūti notvert to brīnumaino Ziemassvētku sajūtu, ko agrāk, bērnībā bija iespējams sajust jau vien iedomājoties par mandarīniem un žāvētu ābolu virtenēm. Tagad visu vēl grūtāku padara neiespējamie laikapstākļi. Neticami, bet 2011. gada 1. Adventē aiz loga plosās vētra, līst lietus un termometra stabiņš rāda +10 grādus. Es neteikšu, ka nepatīk. Ir citādāk. Un tāpēc ne sliktāk.

Kad tuvojās Ziemassvētki,  varbūt tas bija adventes laiks, varbūt pāris dienas pirms ziemas saulgriežiem, mamma no skapjiem kārtoja laukā mantiņas. Tētis lielos, sārtos stikla čiekurus kāra pie lustrām, es trauslās stikla bumbas egles zaros. Viņi abi vienmēr baiļojās, ka nešpetnie kaķi tās pa nakti noķeksēs un saplēsīs. Un nealojās, katru gadu pa kāda eglītes rotai nokrita un sašķīda tūkstošiem mazītiņu lausku.

Kā eglītes mantiņa, tik apaļš ir gads. Eglīte ir kā mūsu dzīve, ko visu mūžu rotāt. Tas iesākas kā tūkstošiem mazu gabaliņu, bet laikam, mēnešiem ritot tas sakārtojas skaistā bumbā, ko apmīļojot ar smaidu iekaram eglītes zaros. Kāda nu kuru reizi tā mantiņa sanāk. Šis ir tas laiks, kad iespējams gandrīz redzēt rezultātu. Novērtēt to, pielikt pēdējos punktus un izdarīt secinājumus.

Lai skaiti, lai silti. Un brīnumaini!