tik lielas un dumjas

Agrāk, bērnībā, kad pa ausu galam dzirdēju, ka mamma kārtējo reizi ir sastrīdējusies ar kādu no savām draudzenēm, kas man ļoti gāja pie sirds, pie sevis par mammu nodomāju to, ko viņa parasti man teica tad, kad vēlējās nobārt – liela un dumja! Tieši tā, liela un dumja. Sastrādā muļķības, tad mēnesi ietur pauzi un tad atkal ir labākās draudzenes – stundām runā pa telefonu, ļauj man dzert sulu, kamēr viņas tērzējot vīnu. Man patika noklausīties viņu sarunās. Mammas draudzenes bija arī manējās, lai arī dažas no viņām centās apgalvot, ka varētu būt manas vecmāmiņas. Kad viņām atkal bija kašķis, es pie sevis vienmēr domāju, ka tad, kad izaugšu – ar mani tā nekad nenotiks. Jo kā īstas draudzenes, viņas vienmēr salīga, nu tad, kāda jēga bija strīdēties?

Esmu izaugusi un patiesi – ar savām draudzenēm nestrīdos. Nekad neesam viena uz otru kliegušas, aizcirtušas durvis un aizvainojumā nerunājušas. Manai paaudzei ir cita vaina. Hronisks laika trūkums. Man ir brīnišķīgas draudzenes, ar dažām es netiekos pat pusgadu, bet nosūtot sms vai epastu rakstot, to nosūtot, reizē saņemu tādu pat pretī. Mēs neesam fiziski tuvu- domu līmenī, vienlaicīgi viena par otru iedomājoties, uzrakstot.

Lai arī spējam saglabāt garīgu tuvību, man viņu pietrūkst fiziski. Man pietrūkst dzirdēt viņu smieklus, ironisko toni, čukstus izteiktās pārdomas, kustības, kad aiz auss tiek aizlikti mati. Jokainās grimases, kad negribas atbildēt nopietni un dunkas. Garo pastaigu cauri Mežaparkam un olu baltumu, kas sakulti ar roku.  

Cik ilgi mums pietiks vien ar dažām tikšanās reizēm gadā un e-pastiem ikdienā? Mēs aizbildināmies ar darbu, kādām interesēm un ikdienas steigu, kad nepietiek laika pat ģimenei. Bet vai tad, kad būsim vecas un pensijā, darbs sēdēs mums blakus un uzklausīs kā mums klājas? Vai sporta kedas kopā ar mums dosies sēņot un nogurums, laika trūkums svinēs kopā ar mums svētkus? Reizēm paliek tik bail, ka šī steiga, skriešana pēc kaut kā... atņems mums to visnozīmīgāko, kāpēc dzīvojam.

Es jūs mīlu. Jūs man pietrūkstat.