Lai arī šobrīd man būtu jāsteidz pildīt visi pienākumi no TASKS to DO listē, manas domas ir citur. Proti, pie vakardienas notikuma. Tie, kas regulāri lasa manu blogu, iespējams ir pamanījuši ierakstus, kuros es risinu cīņu pati ar sevi – pieņemt jaunos spēles noteikumus vai no spēles izstāties. Varbūt sākšu no sākuma.
Pieredze un ieraksti manā CV ir veidojušies viegli. Kad tikko sāku studēt LU SZF Komunikācijas, citas vēlēšanās kā strādāt televīzijā man nebija. Likumsakarīgi, ka otrā kursa beigās sāku strādāt par sekretāri TV producentu birojā. Vilināja tas, ka pierādot sevi tiks dota iespēja piedalīties sižetu veidošanā LNT raidījumos – „Nedēļa” un „Krējums saldais”. Un es veidoju! Tā kā pieredze un interese par politikas procesiem nebija tik liela, ātri vien iesaistījos Krējuma komandas darbos. Pēc nepilna pusgada es jau biju vērā ņemams komandas spēlētājs, kas regulāri veidoja sižetus un vēlāk parādījās arī ekrānā. Tie bija aizraujoši 2,5 gadi! Piedalīties sabiedrības krējuma dzīvē, intervēt populārākos mūziķus un aktierus, tikt uz ekskluzīvām ballītēm un koncertiem. Es strādāju pavērtu muti, neskaitīju darbā pavadītās stundas un izcūkotās brīvdienas, ko pavadīju ne tikai filmējot sižetus, bet arī tos montējot. Es strādāju par sviestmaizi, bet tobrīd tas nešķita svarīgi, jo dzīvoju kopā ar vecākiem un saņemtā summa bija pietiekama, lai nodrošinātu savas vajadzības – izklaides, apģērbs u.t.l. Galvenā motivācija bija apskaužams darbs un profesionālā izaugsme.
Viss mainījās mirklī, kad satiku savu vīru. Attiecības prasa laiku. Man tāda nebija. Ja varēju izbrīvēt vakaru, viņam bija treniņš. Ja man bija brīva nedēļas nogale – viņam spēle. Un otrādi. Uzsākām kopdzīvi, lai tiktos biežāk. Un te sākās problēmas. Es jutos kā nepilnvērtīgs ģimenes loceklis, jo mans finansiālais pienesums bija niecīgs, kopīgo ceļojumu budžetam atvēlētā nauda knapi nosedza aviobiļetes. Nepagāja pusgads un lūkojos pēc labāk apmaksāta darba. Un tāds nāca. Darbs pie Eiropas parlamenta deputāta bija maz saistīta ar manu iepriekš gūto pieredzi. Tā bija cita pasaule, kas piedāvāja daudz iespēju (vadīt grupu braucienus uz Briseli, Strasbūru, organizēt dažādus pasākumus Beļģijas latviešiem utl), bet arī savu devu rutīnas (dienaskārtības organizēšana, materiālu meklēšana utl). Tie bija kārtējie 2,5 gadi kopā ar erudītu politiķi un ekonomistu. Tas bija laiks, kad tiekoties ar savu priekšniecību es tvēru katru viņa vārdu. Tajā pat laikā man izveidojās lielisks kontakts ar Dainu Jāņkalni, kura veidoja brīnišķīgu raidījumu „Abi Labi”. Sociālās tēmas, cilvēku attiecības un dzīves problēmas bija mans lauciņš, uzsitu sev pa plecu, jo tika novērtēts tas, ko pēc labākās sirdsapziņas darīju Krējuma laikos. Ja vien nebūtu bijis liegums no priekšniecības puses, es būtu turpinājusi strādāt paralēli arī TV.
Pienāca EP vēlēšanas, mans priekšnieks netika pārvēlēts, pasauli piemeklēja krīze un vairākus mēnešus es biju bez darba. Ar labu draugu gādību man tika piespēlētas haltūriņas – rakstu sagatavošana dažādiem glancētiem žurnāliem par visdažādākajām tēmām. Es atgriezos pie tā ar ko sāku un jutos labi. Kā iekāpusi vecajās, mīļajās čībās.
Esot bez darba es daudz domāju, ko vēlos. Kādu tieši es redzu savu nākotni, kādā sfērā. Atceroties nenormēto darba laiku televīzijā, kas prasīja daudzus vakarus un brīvdienas, es zināju, ka tur atgriezties nevēlos. Tas pats drukātajos medijos. Ja neesi štatā, tad nopelnīt praktiski nav iespējams (ja raksts tiek nodots jūlijā, publicēts oktobra numurā, algu saņem novembrī). Loģiski likās lūkoties sabiedrisko attiecību virzienā – rakstu vietā jāraksta relīzes, interviju vietā komentāri. Bez pieredzes kļūt par uzņēmuma sabiedrisko attiecību speciālistu bija neiespējami, laimi meklēju aģentūrās. Mani centieni bija neveiksmīgi – ir krīze, bez darba ir labi speciālisti, kam vajadzīgi cilvēki bez konkrētas pieredzes un ar tik raibu CV (arī par šo laiku var lasīt blogā).
Kad biju nostrādājusi gadījuma darbā pusgadu, saņēmu zvanu no kādas PR aģentūras un aicinājumu nākt uz pārrunām. Es tās izturēju un man piedāvāja darbu. Vēl tagad atceros, cik skaļi iespiedzos izlasot šo ziņu e-pastā. Pirmie divi mēneši bija kā taustīšanās tumsā, bet es ātri sapratu, kas ir manas stiprās puses un kādu lomu ieņemt kolektīvā. Noteikti es nebiju labākā preses prelīžu un komentāru rakstītāja, mana valoda ir pārāk draudzīga un teikumi izplūduši. Bet es lieliski sagatavoju piedāvājumus un man bija radošas idejas. Pēc ilgiem laikiem es jutos savā vietā. Kolektīvs bija fantastisks un priekšniecība lieliska. Tomēr cilvēkam jau nekad nepietiek ar to, kas viņam ir. Likās, ka man tiek uzticēts par maz, gribu darīt vairāk un, protams, arī saņemt. Joka pēc atjaunoju savu CV cvonline datubāzē un vēlāk par to aizmirsu. Līdz saņēmu zvanu. Uzaicinājums doties uz pārrunām vienā no Latvijas lielākajām PR aģentūrām. Jutos pagodināta un apmulsusi. Vairākkārt pārjautāju, kāpēc tieku aicināta, jo sludinājumā izvirzītajām prasībām es ne tuvu neatbildu. Saruna ar uzņēmuma vadītāju bija īsa, 20 minūtēs es biju saņēmusi darba piedāvājumu.
Tās divas nedēļas, kurās es centos izlemt ko darīt, bija mokošākās pagājušajā vasarā. Man tika piedāvāts tas, ko es šķietami vēlējos – darīt vairāk, lielāka atbildība un iespēja attīstīties un strauji profesionāli augt. Tajā pat laikā, man bija jāatsakās no mīļajiem kolēģiem un darba vietas uz, kuru es ne reizi gada laikā nebiju devusies ar riebumu, negribot vai čīkstot. Pat rītos, kad kavēju, tas nebija nevēlēšanās, bet čammāšanās dēļ. Taujāju pēc padoma draugiem, protams, visi kā viens ieteica piedāvājumu pieņemt. Kurš gan nepieņemtu! Ar asarām šķīros no ierastās vides – nonākot aģentūrā, kas pamatīgi mani saputināja un rozā brilles sašķīda pret grīdu.
Pirms izdarīju izvēli, man vajadzēja atcerēties sevi laikā, kad izlēmu aiziet no Krējuma. Atcerēties iemeslu, kāpēc es to darīju. Ne tāpēc, ka man bija apnicis tas, ko es daru, bet tāpēc, ka manas profesionālās intereses nebija spēcīgākas par manām privātajām. Es izvēlējos brīvus vakarus un nedēļas nogales. Un ne mirkli nešaubījos, ka izdaru pareizo izvēli.
Es biju aizmirsusi to, ko biju sapratusi 22 gadu vecumā –
es vienmēr izvēlēšos cilvēkus sev apkārt nevis darbu.
Un jā, es vakar iesniedzu atlūgumu. Un sadusmoju priekšniecību.
0 viedokļi:
Ierakstīt komentāru