copy paste

Tas nu ir noticis. Ja es būtu „Simpsonu” multenes varone, mana vakar piedzīvotā dzīves epizode tiktu ilustrēta iekļaujot tajā zēnu, kas uz mani norādītu skaļi izsmejot „hā – hā”!

Ir lietas ko uzrakstām draugiem ar domu, ka šī informācija  ir jāskata tikai viņu acīm. Citiem tas ir tabu. Nevienam tas nav jāzina. Nē, ne tāpēc, ka tiek atklāts kāds slepens noslēpums. Tās var būt tikai mirkļa sajūtas – kas uz mēles (sirds), tas uzdrukāts. Heisā, hopsā nosūtīts un paliek vieglāk.

Vakar, kādas pāris minūtes pēc darba laika beigām, nolēmu uzrakstīt e-pastu draudzenei. Lai cīnītos ar kļūdām, kas parasti tiek pieļautas steigā rakstot e-pastu, veikli sakāmo klabināju atvērtajā darba dokumentā, lai vēlāk to pārkopētu un nosūtītu. Viens mirklis – tā brīža emocijas izklāstītas uz papīra, piemestas vēl pāris personiskas pārdomas un atbilde uz jautājumu. Copy-paste-send.

Pārskrēju ar acīm pāri darba dokumentam, papildināju vēl citu, pāris steidzami e-pasti saistībā ar darbu, kāds telefona zvans, iepriekš sagatavoto dokumentu pievienošana vēstulei, kas domāta priekšniecībai, send....

Jau ilgi pēc darba laika beigām manas eksistenciālās pārdomas pēc JRT izrādes „Kopenhāgena” pārtrauc koši sarkanā, mirgojošā gaismiņa telefonā, tas liecina par to, ka pienācis e-pasts. Priekšniecība. Atbilde uz nosūtīto dokumentu. Viens teikums, bet manas rokas sāk trīcēt. Viens teikums, bet esmu bāla kā krīts. Viens teikums un es nezinu, ko iesākt – histēriski smieties vai raudāt.

„Una, domājams, ka pēdējā rindkopa dokumentā nav domāta ne man, ne klientam.”

Izvēle copy-paste bija mana vakardienas lielākā kļūda. Lieki piebilst, ka draudzenei domātais e-pasts saturēja vārdus „neko negribu”, „likt mierā”, „sūtīt d*”, „darbs”, lieki piebilst, ka tas tur tā palika – karājoties priekšniecībai domātā dokumenta beigās.

Zeme paveries! Šādas situācijas var notikt tikai ar mani.