strādāt, nevis draudzēties

Lai arī par vienu no savām stiprajām pusēm es uzskatu māku izteikties, vai vismaz domas ietērpt vārdos, ir dienas, kad man liekas, ka labāk nevajadzēja vērt vaļā muti.  Prātīgāk būtu bijis paklusēt, pat ja no manis tika gaidīta atbilde. Arī šeit ir daži ieraksti, kas ne tā tiek saprasti, liekot aizdomāties par to, vai māku pareizi un, kas galvenais – precīzi izteikt savu domu. Šodien secināju – vēl garš ceļš ejams.

Šodien, pēc sapulces, kurā es dalījos personiskā stāstā, kas manā uztverē bija domāts pamācošs un ar morāli, pretī saņēmu no kolēģes divdomīgu joku, bet no otras, vēlāk pēc sapulces, komentāru par to, ka es bieži esmu naiva un pasaku pārāk daudz, bieži to, ko labāk nevajadzētu. Un tad es iekodu mēlē. Patiesi, ir stulbi domāt, ka visur ir draugi un ikviens tevi sapratīs tā, kā tuvākie, domu gājienu uztverot pareizi. Ne visi novērtē un ilgojas pēc otra cilvēka atklātības un dvēseles striptīza. Ne visi vēlas iedziļināties domās, kam nav tiešas saistības ar darbu. Bet ja runājam par darbu... reizēm šie tabu šķiet svētīgi, citreiz mokoši. Galu galā, ar kolēģiem es pavadu vairāk laika kopā, nekā ar savu vīru, vecākiem vai draugiem. Reizēm mēle samežģās un attiecības kļūst familiārākas.

Reiz, kad strādāju savā pirmajā darba vietā, viena no kolēģēm steidza pie priekšnieka gauži noraudājusies. Viņas sirdi nomāca intrigas un nesaskaņas, kas valdīja kolektīvā. Viņa bija neizpratnē un vēlējās tapt pareizi saprasta. Priekšnieks, cienījama vecuma kungs, ar lielu dzīves pieredzi, viņai toreiz teica - Mīļā, vai zināji, ka uz darbu ir jānāk strādāt, nevis draudzēties? Tava problēma ir tā, ka gribi būt draudzene, nevis kolēģe.

Viedi vārdi, ko es centos paturēt arī savā prātā sastopoties ar jauniem kolēģiem, priekšniekiem un studiju biedriem. Paturēt prātā – nenozīmē izmantot praksē. Ne vienmēr, protams. Sajūtot robežu. Ir priekšnieki ar, kuriem esmu no viena šķīvja ēdusi garneles, ar citiem pēc ballītes steberējusi mājās. Ir kolēģi, kas ļāvuši man ienākt savās mājās un ir laipni gaidīti manējās. Ir kolēģi, ko satiekot uz ielas jau pēc vairākiem gadiem, kad darba gaitas vairs nav vienas, bet gribas smaidīt un apskauties. Ir tādi, ko es vairs speciāli nekad nesatikšu, un iespējams, ka tiekoties, tik pamāsim ar galvu. Un ir tādi, kas ir kļuvuši par draugiem.

Es nezinu kā labāk. Laikam esmu pārāk slikta aktrise un nespēju savu būtību noslēpt zem maskas, bet visas emocijas, domas laižu laukā – sakot skaļi, darot tieši.  Par maz kontroles, Une, par maz. 

Mūžu dzīvo – mūžu mācies. Un jāmācās man vēl daudz!