Pa ceļam uz darbu, krustojumā ar Čaka un Dzirnavu ielu, ir divas spēļu zāles. Vienā pusē Fēnikss, otrā Olympic casino. Stāvot pie sarkanās gaismas esmu vērojusi cilvēkus, kas tajās ieiet. Iztēlojusies viņu likteņus un motīvus. Kāds kungs, pelēkā uzvalkā, portfeli rokās, pirms ieiet – palūkojas apkārt vai neviens no paziņām to neredz. Reiz dāma, vasarīgā kleitā ar iepirkumu maisiņiem rokās, mērķtiecīgi un droši ienira aiz melnajām, necaurskatāmajām spēļu elles durvīm. Esmu redzējusi arī jauniešus, kas smejoties no laimētavas iznāk. Bezrūpīgi un viegli. Veicās.
Kas cilvēkus tur tā pievelk? Azarts ātri un viegli tikt pie naudas? Dzinulis, atgūt nesen zaudēto summu? Parādu nasta, kas spiež pie zemes un plānprātīga ticība veiksmei? Iepriekšējā veiksmīgā pieredze? Lielas laimētas summas? Lai kāds būtu iemesls, visiem viņiem pirms mest kauliņus, griezt ruleti vai atklāt kārtis – kņud vēders. Nedrošība, bailes, azarts, interese un cerība laimēt.
Šodien es jūtos kā viena no viņiem. Sažmiegusi rokās metamos kauliņus, mazliet nedroša un bikla, pakrūtē no satraukuma paceļas taureņi, bet ir azarts, ir vēlme mest kauliņus un ticēt veiksmei. Laimēt! Tam visam blakus, vēl bailes zaudēt iegūto, nekad to neatgūt. Beigt spēli kā zaudētājai. Tā nu es minstinos. Roka liegi šūpojās, bet pakausī urbjas divas vērojošas, vērtējošas acis. Kā nu būt. Kā būs. Kas nu būs?
Un kauliņi ripo!
0 viedokļi:
Ierakstīt komentāru