tik vienkārši - mīlestība

Šajā nedēļā netipiski daudz sievišķīgi pļāpājām. Par mīlestību, par to, kādu to gaida, saskata un jūt. Par to kā tā spēj mainīties, saglabāties cauri mūžam vai vienā dienā vienkārši pazust. Bez pēdām, tā it kā nekad nebūtu bijusi.

Viena pļāpāja par to, ka no savas mīlestības centās aizbēgt. Viņa sakravāja koferi un aizbēga uz citu valsti, vietu, kur mājās palikusī mīlestība šķiet tāla, nesasniedzama un pagājusi. Likās, ka attālums spēs likt mīlēt citādāk – mazāk.  Nemīlēt nemaz. Bet velti! Vai mīlestība skaita kilometrus? Šķirtās stundas, dienas, mēnešus vai gadus? Mīlestība ir viltīga, tā noslēpjas, paliek nemanāma, un mirklī, kad liekas, ka viss -tā ir projām, mīlestība uzrodas no jauna. Spēcīgi sagrābj aiz sirds, aizžņaudz elpu, apdullina galvu un sagriež zemi zem kājām. Viens pieskāriens un gadu ilgā bēgšana ir kā nebijusi. Nav vairs laika plaisas starp pēdējo un tagadējo skūpstu. Tas viss ir viens. Sirds atkal ir mājās.

Otra man pļāpāja par to, ka vienu rītu pamodās bez mīlestības. Desmit gadus tā mājoja laulībā, kurā aug divi bērni. Desmit gadus, tā kā veca draudzene sēdēja pie brokastu galda un apsedza pirms gulētiešanas. Desmit gadus tā bija līdzās un palīdzēja pārvarēt grūtības, nedienas un raizes. Desmit gadus tā iedrošināja un nu... tagad tā ir projām. Tā ir aizgājusi tik ļoti, ka nespēj pat atgriezt atmiņā to sajūtu, kas mājoja sirdī pirmajā dienā, kaut gadā... tās nav! Tik ļoti svešs šķiet otra vaigs, ka skrienot pa Rīgas ielām tam varētu paskriet garām pat nepasveicinot. Tik ļoti grūti atrast to, kas reiz vienoja, saturēja – mīlestību. Kur tā palika? Kā tā varēja tik viegli aiziet. Nebrīdinot, pat zīmīti neatstājot. Tikai tukšumu, mazu iedobīti dīvānā  pie TV, aukstu sienu, vietā, kur bija jābūt mīļam plecam. Kad mīlestība aizgājusi, tukšums mulsina. Mulsina tas, ka nespēj atminēties to mirkli, kad, kad tad tā aizgāja. Vai vakar? Varbūt pirms gada? Varbūt tās nebija nemaz? Bet ja bija, kur tā palika!

Trešā daudz nerunāja. Viņas mīlestība ir citāda, tā spēj visu. Tik daudz, ka viņa pati par to brīnās. Ne viņa vien, visi, kas meiteni pazīt. Citi rauc pieri un saka – bēdz, nu kam tev tādu mīlestību. Daži saprotoši māj ar galvu un teic, ka tā ir viņas dzīve, viņas sirds un izvēle. Meitenes puisis ir staigātājs. Viņam sirdī ir tikai viņa viena, bet mīlestībai neesot sakara ar saldkaislu baudu, ko var gūt it visur, ne tikai laulības gultā. Ir naktis, kad viņa vientulībā apskauj spilvenu un gauži raud, ienīstot mīlestību, ko liktenis viņai dāvājis. Tā ir sāpīga, tā ir plosoša un vaļā tā nelaiž. Tā ir stiprāka par dusmām, par aizvainojumu un sāpēm. Kad viņš, noziedzies un bikls atgriežas mājās, viņa nespēj aiziet, viņa izkūst mīļotā stingrajās rokās, pazūd maigajos skūpstos un noreibst ziedu smaržā. Viņas mīlestība ir citāda, tā neko nepieprasa, tā neuzstāda noteikumus, bet ir piedodoša. Dodoša.

Mīlestība ir tik ļoti dažāda. Katram tā sava. Vienam spītīga un maiga, citam vēsa, bet dziļa. Kāds savā mīlestībā sadeg, cits dod un atdodas. Kāds pieprasa, bet pretī nedod, kāds noliedz. Vienam mīlestība liek ciest, citam lidot, kādam sāpīgi krist. Mīlestība ir brīnums. Vienu dienu tā uzrodas un viss ir citādi. Tad tu lūdzies, lai vienmēr ir tā, kad ir tik labi, tik viegli, tik droši. Sākums jau visiem viens. Bet mīlestība jau nebūtu tik skaista un emociju pilna, ja tā tik ļoti nemainītos. Ja nebūtu bail to pazaudēt. Ja tā vienmēr būtu tik tuvu, vai blakus sajūtama. Mīlestība.