Vasarās man visvairāk pietrūkst – māju. Lai arī visu ziemu esam izmīcījušies pa dīvāniem gan savās, gan citu mājās, tomēr arī vasarā nedaudz pietrūkst tās sajūtas, ka mājas ir kas vairāk par vietu, kur pagulēt un pārvilkt drēbes. Jau maija beigās, šķirstot piezīmju blociņu, secināju, ka lielākā daļa no 13 vasaras nedēļas nogalēm jau ir saplānotas - kāzām, ballītēm, izbraukumiem, ceļojumam, laukiem un dīkdienīgām vakarēšanām.
burvīgie http://www.laka-design.com/ un co
Atšķirībā no ziemas, vasarā darba dienu vakari šķiet garāki, enerģijas piepildītāki un piedzīvojumiem bagātāki. Tiek satikti draugi, sēdēts āra kafejnīcās, tiek iets pārgājienos, lai baudītu Daugavā rietošās saules radītās gleznas debesīs, apmeklēti tirdziņi un klaiņots pa ielām. Jau piektdienās ar sakravātu somu dodos uz darbu, lai mājās atgrieztos tikai vēlu svētdienas vakarā. Tik daudz prieka un dabas, ka no rīta, skrienot ar kafijas krūzi cauri mājai, rodas sajūta, ka esam atsvešinājušās. Es un manas mājas.
Tā mazliet uzmetusi lūpu uz mani nevērību un paslēpusies šur tur, grīdas stūros sapūstajās papeles pūkās. Tā pikti raugās manī ar violetām ceriņziedu acīm vāzē. Vēlēdamās mazliet ieriebt, pēkšņi tā pārsteidz mani ar vannas istabā atskrūvējušos krānu. Vai darba dienas beigās atklājot, ka pa dienu vaļā palikusi saldētava un tagad visi krājumi nosarmojuši. Mājas cenšas parādīt, ka tās nevar tik viegli pamest novārtā. Aizlaisties un atgriezties tikai rudenī. Ja tās veido personiskas, tad arī mājām vajag personisku attieksmi. Nu nekas, gan drīz es piepildīšu to ar rabarberu maizes smaržu!
0 viedokļi:
Ierakstīt komentāru