Par to, kas toreiz notika

Neviens nespētu labāk izstāstīt to, kāpēc mēs devāmies uz Vāciju, kā mans tētis. Lai runā viņš. 

„ Fragments no atmiņu skicēm „Aizgājušo dienu grāmata”:

Ja ņem vērā, ka bēgot no padomju karaspēka, mana ģimene Rīgu pameta 1944. gada 14. oktobrī, kad biju trīs gadus un septiņus mēnešus vecs, neticami, bet es atceros arī kaut ko no mūsu dzīvokļa iekārtas. Istabu skaitu neatceros, bet zinu, ka bija liela virtuve, kuras durvju augšējo daļu aizņēma krāsaina vitrāža. Gaiteņa logs izgāja uz mazu iekšpagalmu vai šahtu. Viesistabā atradās tumša koka bufete, kuras durtiņās bija izgrebti vīnogu ķekari. Atceros, ka uzrāpies uz ķeblīša, centos šīs durtiņas atvērt, jo aiz tām tika glabātas konfektes. Šis pasākums beidzās ar kritienu un punu. Istabā bija arī pianīno, kura taustiņus kādreiz mēdzu padauzīt ar dūrēm. Atceros dažas no savām mīļākajām rotaļlietām: lakotu koka zaķīti uz ritentiņiem, zaļu, ar atsperi uzvelkamu  krokodilu, kurš ejot uz priekšu virināja savu sarkano muti, „ampelmani”, kurš karājās pie sienas un ja to raustīja aiz aukliņas, cēla augšup rokas un kājas. Kādreiz māte mani iznesa pagalmā. Atmiņā palicis sētas vidū augošs koks, kuram kāds gudrinieks bija ar baltu krāsu uzzīmējis acis, muti un degunu. Šodien ar smaidu varu atcerēties laiku, kad Rīgā ienāca vācu karaspēks. Karavīru galvas rotāja bruņucepures. Es, atdarinādams šos karavīrus, uzvilku galvā savu zilo emaljēto  naktspodiņu, maršēju pa istabu, skandēdams: „Es esmu karavīrs! Es esmu karavīrs!”. Vēlāk gan bijušas grūtības ar zilās „bruņucepures” noņemšanu.

Karš.

Tātad, pa Rīgu saimnieko vācu karaspēks, mans tēvs iesaukts armijā.

Visu patiesību, kur armijā dienēja mans tēvs,  es tā arī nekad neuzzināju. Kad tēvs pārradās no krievu gūsta, 1945. vai 1946. gadā, viņš stāstīja, ka atradies krievu karagūstekņu filtrācijas nometnē Tulas pilsētā. Tā arī palika, jo man citu versiju nebija. Tikai 1984. gadā, kad biju iesniedzis dokumentus tūrisma braucienam uz Vjetnamu, izskatot manu kandidatūru r/a „Radiotehnika” partijas (komunistiskās) komitejā, man tika uzdots jautājums: kādā armijā dienēja mans tēvs. Atbildēju to, ko zināju: tēvs dienēja Latvijas armijā, celtniecības bataljonā, nokļuva gūstā un atradās nometnē Tulā. Kāds no komitejas locekļiem diezgan rupji mani pārtrauca, lai nestāstot niekus – tajā laikā nekādas Latvijas armijas nebija, bet karagūstekņu nometnē Tulā atradās gūstā saņemtie Waffen SS karavīri. Lai pārjautājot tēvam. Protams, es pārjautāju, jo man pašam kļuva interesanti. Man par lielu pārsteigumu tēvs kļuva ļoti nikns. Pateica, ka par šiem jautājumiem nevēlas runāt, un neko man nestāstīs. Tikai vēlāk, pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, kad tēva vairs nebija, atskārtu, ka tēvs tiešām varēja būt latviešu leģionārs un visu mūžu bija no manis to cītīgi slēpis, lai pasargātu mani no iespējamiem sarežģījumiem dzīvē.

Atceros, kā mēs pavadījām tēvu uz fronti: dzelzceļa preču vagons ar atvērtām durvīm, durvīs - daudzu vīriešu stāvi, starp tiem mans tēvs, nezin kāpēc adītā džemperī, ar diviem, viens otram pretim lecošiem ragainiem briedīšiem. Citā epizodē atceros tikšanos uz ielas ar savu krusttēvu Nikolaju Vestvālu,  kurš stāstīja par iespējamo emigrāciju no Latvijas, gadījumā, ja ienāks Sarkanā Armija. Vēlāk, jau atpakaļceļā uz Latviju, braucot cauri Polijai, Vestvālus centāmies sameklēt, bet nesekmīgi. Viņu dzīvesvietā ieguvām informāciju, ka ģimene it kā pārcēlusies uz Angliju.  Vairāk par Vestvāliem nekad neko neesmu dzirdējis.

Sarkanā Armija tiešām ienāca un uz Vāciju devāmies arī mēs: vecmāmiņa Marija, māte, es un mazais brālītis Nikolajs. Iemeslus emigrācijai nezinu. Varbūt tā bija masu psihoze, bailes no krieviem, „Baigo gadu” atceroties, varbūt tēva atrašanās Waffen SS rindās. Pēc man stāstītā, mēs aizbraucām ar pēdējo kuģi, pirms Padomju Armijas ienākšanas. Par šo aizceļošanas brīdi man ir ļoti spilgtas atmiņas: liels kuģis, kuru ar krastu savienoja milzīgs, stāvs traps. Pašam savām kājām uz  kuģa gan uzkāpt nesanāca. Trapa abās malās stāvēja vācu jūrnieki glītos formas tērpos. Kāds no jūrniekiem mani pacēla uz rokām un nodeva tālāk, augstāk stāvošajam biedram. Un tā līdz pašai augšai. Tas bija ļoti interesants piedzīvojums. Kā biju ģērbies neatceros, bet man bija uzdots nest mugursomiņu. Kad kāds no aizbraucējiem man vaicāja, kas  tad atrodas manā mugursomā, lepni atbildēju: „Podiņš!”. Jā, tas pats zilais emaljētais podiņš, ar kuru galvā vēl nesen lepni maršēju pa istabu. Nekādu citu ievērības cienīgu mantu mums līdzi nebija, tikai lupatas. Bet visvērtīgākā lieta no kuras ģimene nevarēja atteikties, bija vecmāmiņas Marijas šujmašīna Singer. Pārējais viss palika dzīvoklī. Šujmašīna izceļoja Poliju un Vāciju un 1945. gadā atgriezusies Rīgā, kalpoja un baroja mūs vēl ilgi, līdz pat vecmāmiņas Marijas nāvei. Jā, un podiņš arī atgriezās Rīgā un arī ilgi kalpoja.

No paša ceļojuma ar kuģi palicis atmiņā, ka gulējām tilpnē uz salmiem, bija dzirdams skaļš kuģa dzinēja troksnis. Tad krievu aviācijas uzlidojums. Nevaru apgalvot, ka tikām bombardēti, bet visiem tika izdalītas glābšanas vestes un bija jāpulcējas uz klāja. Domāju, ja jau būtu bijusi bombardēšana, tad arī kuģis tiktu nogremdēts.

Kuģošana noslēdzās Dancigā (Gdaņskā) no kurienes tālāk, Vācijas iekšienē, ceļojām ar vilcienu. Šoreiz, gan  pasažieru vagonos.

Tikām izvietoti bēgļu nometnē Parhimā (Parchim). Sākumā tikām izmitināti  kādā skolai līdzīgā ēkā. Visiem tika nodrošināta ēdināšana, kas notika plašā telpā, iespējams, skolas aktu zālē. Pie galda sēdējām kādi 6-8 cilvēki. Vienu no tiem skaidri  atceros vēl šodien. Tas bija, manā, bērna izpratnē, vecs vīrs, pliku galvu un milzīgām uz augšu saskrullētām sirmām ūsām. Viņš bija ģērbies spilgti zilā, formas tērpu atgādinošā uzvalkā ar stāvu apkakli. Ēdot, vecais kungs aiz šīs apkakles, lai nenotraipītos, mēdza aizbāzt milzīgu, baltu, vienmēr tīru, audekla salveti.

Vēlāk, iespējams, pasliktinoties stāvoklim frontē, pārcēlāmies uz dzīvi zemnīcās. Atceros, ka bija jau sniegs un es skraidīju un lēkāju pa zemnīcu „jumtiem”, apbērdams to iemītniekus ar smiltīm, par ko protams, saņēmu brāzienu un vairs tā nedarīju.

Pienāca Ziemassvētki. Vācieši Parhimā rīkoja eglītes pasākumus bēgļu bērniem, ar Ziemassvētku vecīti, priekšnesumiem, dāvanām un rotaļām. Telpas gan esot bijušas neapkurinātas. Vēlāk man stāstīja, ka šie svētki ļoti patikuši manam mazajam brālītim. Viņš esot ļoti priecājies par eglīti, uguntiņām un vecīti. Dažas dienas pēc šī sarīkojuma Nikolajs saslima ar plaušu karsoni un nomira, pietrūka vien pāris nedēļas, lai sagaidītu savu pirmo dzimšanas dienu. Atceros, kā viņu iznesa no zemnīcas un aizveda projām un māte ar vecmāmiņu ļoti raudāja. Apbedīšanas dienā viņu sameklējām morgā. Tur bija ļoti daudz mirušo, kas gulēja uz tādām kā nārām, atceros pat asinis. Brālīti apglabāja Parhimas kapos, smukā baltā zārciņā. Vēlāk, man Nikolajs vienmēr tika stādīts par piemēru, kā ļoti gudrs un savam vecumam neatbilstoši attīstīts bērns. Daudzus gadus vēlāk, Parhimas pilsētas kartē meklējot kapus, konstatēju, ka pilsētai ir divas kapsētas – Vecie un Jaunie kapi. Kuros no tiem atdusas mans brālis, nav zināms.

Uz Nikolaja bērēm no dienesta bija atbraucis tēvs. Atceros ceļu, sniegputeni un kādu stāvu, kurš salīcis brida pa sniegu uz mūsu pusi.

Iespējams, lai uzlabotu dzīves apstākļus, bēgļi tika pārvietoti uz citām dzīvesvietām, tā mūsu ģimene nokļuva Kritcovas (Kritzow) ciemā, kas atrodas  Parhimas rajonā, netālu no pilsētiņas Libs (Lubz). Apmetāmies Kuki kundzes lauku mājā, kas atradās uz galvenās Kritcovas ielas, krustojumā ar ceļu, kurš veda uz Libs. Šo ceļu atceros labi, pirmkārt, viņš atradās gandrīz pretim Kuki kundzes mājai, tā abās pusēs auga koki, veidojot aleju. Otrkārt, šo ceļu uz pilsētu, apmērām 12 km, vairakkārt mērojām kājām, laikam sakarā ar vajadzību iepirkties. Treškārt, kad pazuda Kuki kundzes suns, mēs abi ar Kuki kundzi pa šo ceļu devāmies suņa meklējumos. Tas bija liels,  pilnīgi melns suns, iespējams, labradors. Ilgi vēl atcerējos suņa vārdu, bet tagad tas ir pagaisis no atmiņas.

Pie Kuki kundzes nodzīvojām līdz ienāca krievu armija un mūs evakuēja atpakaļ uz Latviju. Man kā bērnam, dzīve Kritcovā likās ļoti interesanta. Un kādēļ  tad, nē? Regulāri pilna mutesbļoda ar brūno cukuru, kuru kausējot uz pannas gatavojām konfektes. Atmiņā saldie un gardie kolrābi. Atceros gājienus pēc gaļas, kur govis atšāva turpat uz lauka, sadalīja gabalos un izsniedza iedzīvotājiem – citam asti, citam galvu, citam kādu mīkstāku gabaliņu. Ciematā atradās, paliels - manā skatījumā, Kritcovas ezers. Uz šo ezeru mēs ar māti gājām peldēties un sauļoties. Kamēr māte sauļojās, es plunčājos pa ūdeni. Atceros, ezera ūdeņos peldēja durvis un citas mēbeles. Reiz, es pieķēries pie kādām durvīm, stūmu tās ezera centra virzienā. Vai nu stūmu par strauju, vai arī straume un vējš palīdzēja, bet durvis uzņēmušas ātrumu joņoja uz pretējo krastu, velkot mani sev līdzi dziļākos ūdeņos. Ūdens jau sāka smelties mutē, kad piesteidzās kāds vietējais un izvilka mani malā. Ezera krastā atradās tādas kā sabiedriskās tualetes, sirsniņmājiņas, kur vienā no tām, mēs - puikas, atradām vai nu mīnas, vai kādas citas sprāgstošas ierīces. Protams, centāmies noskaidrot, kas tajās ir iekšā. Par laimi, mūsu aktivitātes pārtrauca kāds no pieaugušajiem.

Ezers, kur peldēja mēbeles

Manās atmiņās Kuki kundze bija ļoti veca. Šķiet, viņa bija vientuļa, jo lielajā mājā (vismaz man tā tāda likās) dzīvoja viena ar suni. Māja laikam bija savienota ar kūti, jo virs mūsu apmešanās telpas atradās bēniņi, kuros bija izvietots siens. Nekādus mājlopus, gan neatceros. Kādreiz Kuki kundze aicināja mūs savā istabā un piedāvāja tēju. Kuki kundzes istabā labi atceros krāsni un lielu, mīkstu klubkrēslu. Krāsni tāpēc, ka tā bija ļoti skaista, izlikta ar krāsainiem podiņiem ar bildītēm. Vēl krāsnī bija spožas metāla durtiņas, aiz kurām Kuki kundze uzglabāja ēdienu siltu. Bet ar klubkrēslu man bija sevišķi nopietni piedzīvojumi. Kādā mūsu ciemošanās reizē, Kuki kundze izņēma no krāsns bļodiņu ar siltām pankūkām,  kuras man piedāvāja. Es kādu apēdu, bet no pārējām atteicos. Kuki kundze uzstāja, ka man esot jāapēd visas. Lai neaizvainotu veco kundzi, es slepus aizbāzu atlikušās pankūkas aiz klubkrēsla polsterējuma, bet tukšo bļodiņu noliku uz galda. Kad Kuki kundze atklāja manus nedarbus, protams, dabūju pamatīgu brāzienu.

Kuki kundzes māja šodien

Vēl man bija draudzene – Grēthena, tik pat jauna, cik es. Viņa dzīvoja mājā, kura atradās kaimiņos mūsējai. Starp mājām bija dārzs, caur kuru tad varēja brīvi staigāt no vienas mājas uz otru. Šajā dārzā mēs spēlējāmies. Atceros, ka kādu rītu, kad es vēl gulēju, Grēthena bija atnākusi līdz mūsu istabas logam un sauca: „Andreas, celies augšā!”. Kad piegāju pie loga, Grēthena teica: „Nāc ārā ar mani spēlēties, man ir jaunas biksītes!”, un pacēla augšup svārciņus, lai apliecinātu savu vārdu patiesīgumu.

Grēthenas mājas šodien

Lietuviešu dāma, kura kopš kara laikiem dzīvo Vācija, šobrīd mitinās mājā, kur slēpās tētis

Bet dzīve Vācijā drīz beidzās. Kritcova atradās Vācijas austrumu daļā, kurā ienāca Padomju Armija. Nezinu iemeslus un rīcības formas, kādā veidā visi bēgļi tika apzināti, un tiem, kuri bija no PSRS, bija jāatgriežas atpakaļ. No šī procesa atceros, ka sākumā braucām kravas mašīnās, lielā kolonnā. Kādu laiku man bija iespēja braukt šofera kabīnē. Atceros, ka mašīnas logi bija izrotāti ar tādām bārkstīm, kuras bija savītas pindzelītēs. Tā braucām vairākas dienas. Kaut kur vēlāk pārsēdāmies vilcienā un turpinājām ceļu. No šī brauciena atceros, ka reizēm vilciens apstājās un ilgi stāvēja. Tad visi pasažieri metās pie lokomotīves, kur mašīnists atvēra kādu ventili un no lokomotīves, kaut kur apakšējā daļā no krāna, izšāvās šņācoša tvaika strūkla un pēc tam karsts ūdens, kuru visi vāca līdzpaņemtos traukos. Man šo ūdeni deva dzert. Tas bija rūgts un briesmīgi negaršīgs.”

Kad bijām tur... atradām pieminekli, kas vēstīja "Vereint sind wir alles, allen sind wir nichts", kā teicu es - tas laikam ir piemineklis jums visiem.