dāvana

Maijs iesākās tik auksts, ka nācās palīst zem divām segām un cieši, jo cieši  apskauties, lai pārciestu aukstās naktis, bet dienā paslēpties zem prāvas kapuces, jo degungalu vēl 2. maijā priecēja milzu sniegpārslas. Manā dzimšanas dienā mēs aizlaidāmies. Uz Vāciju. Tētim februārī palika 70, tāpēc nolēmām uzdāvināt kaut ko netveramu un emocionālu – braucienu uz Parhimu Vācijā, vietu, kur tētis ar vecākiem un mazo brāli devās sākoties karam. Nodzīvoja vairākus gadus, piedzīvoja brāļa nāvi, dzīvi zemnīcās un pie jaukās Kukī kundzes, vēlāk nosūtīts atpakaļ uz Latviju.

Šis bija ne tikai emocionāls brauciens pašam vaininiekam, bet mums visiem. Pirmo reizi abas ģimenes – mani vecāki un es ar vīru, četratā devāmies ceļojumā. Piecas dienas – plecu pie pleca, nogurdinošu, garu pārbraucienu nomocīti, mēs ne tikai paši savām acīm redzējām mazo, sakopto ciematiņu, kur gan jaukas, gan skumjas bērnības atmiņas krāja tētis, bet arī daudz jauna uzzinājām viens par otru. Kādi mēs esam, bez svētdienas pusdienām, ciemošanās, bet garā ceļa nogurdināti, samiegojušies agrās rīta stundās, gādīgi par kurkstošajiem vēderiem, atbildīgi, norūpējušies, īgni, dusmīgi, skumji, laimīgi, pļāpīgi un klusējoši.  Piecās dienās piedzīvoju ļoti daudz sajūtu, varbūt pat pārāk daudz vienam tik īsam ceļojumam.

Atbraucot mājās, vīrs man jautāja – kādas ir tavas izjūtas pēc ceļojuma? Atbildi nevaru ietērpt vienā vārdā – labi, lieliski, normāli... Tā bija tāda sajūtu gamma. Neierastu sajūtu kopums. 

Polija, lauki ceļā uz Varšavu

Es esmu priecīga, ka man ir tik labi vecāki un tik brīnišķīgs vīrs, kas šo ieceri  pārvērta īstenībā.