Skolas salidojumi ir dīvaina lieta. Tik pat, cik darba balles, kur jāierodas bez otrajām pusītēm. Šajos pasākumos valda „Kas notiek skolas salidojumā/darba ballītē, paliek skolas salidojumā/darba ballītē”. Tie, kuri ir strādājuši lielos uzņēmumos zina šo fenomenu, kad biroja Ziemassvētku ballē - dāma, kas tikko aiz laimes raudāja stāstot par mīļotā bildinājumu, pēkšņi, personāldaļas vadītājā, ir saskatījusi simpātisku kavalieri. Vēlāk, vakara gaitā – abus manāt skūpstāmies pie Ziemassvētku egles. Vai, piemēram, priekšnieks, kurš nesenajā pirmdienā sarīkoja balli ar torti un šampanieti, jo sieva viņam dzemdējusi dēlu, ballītes laikā paķēris aiz rokas jauniņo sekretārīti, nozūd kādā tumšākā stūrītī.
Tāpat ar skolas salidojumiem. Nokļūstot sienās, kur pavadīti 12 dzīves gadi, satiekot vecās, mīļās, draudīgās, aizmirstās, mainīgās sejas – šķiet laiks ir zudis. Ar acīm tiek uzmeklētas bērnības simpātijas - mazliet koķeti, atspiežoties pret radiatoriem, gluži kā senajos laikos, tiek papļāpāts ar vidusskolas sirdsāķīti vai slepeno simpātiju, kurai savas jūtas tā ar nekad netika atklātas. Šajā murdoņā attopies deju zāles vidū, starp skolas biedriem, kuru sejas jau rotā pirmās krunciņas, ne vairs pinnes, bet acīs – tā pati dzirksts. Kāds Hjūstones I will always love you pavadījumā ir apskāvis skolasbiedreni, tik pat kautri kā sendienās, pabāzi plaukstu zem blūzītes. Viņa iesmejas, purina galvu, bet pēc mirkļa, jau aizmirsusi ikdienas rūpes, atgriežas pamatskolā/vidusskolā, kad dejot skolas ballītē un publiski bučoties ar spicāko čali -bija stilīgi.
Varbūt es mazliet pārspīlēju, bet vakar, Rīgas 2. Vidusskolas 95. jubilejas salidojumā, bez draudzīgās atkalredzēšanās, pļāpāšanas un apskāvieniem, es manīju arī nerimstošu seksuālo enerģiju. Pagātne bija pārāk tuvu. Pārāk. Iespējams es no šī pasākuma neguvu gaidīto prieku tāpēc, ka vidusskola man asociējas tikai ar mokām, un šos gadus esmu centusies aizmirst un noslēpt nebūtībā. Vakar, kad atkal tas viss bija tik tuvu – skolotāji, kas turpina runāt audzinošā tonī, pētošie un vērtējošie acu skatieni, mērīšanās ar sasniegumiem, karjeras kāpņu pakāpieniem un bērnu skaitu ģimenē. Protams, bija arī smiekli, atkalredzēšanās prieks un jautri pārpratumi. Pacēluma un kopības sajūta. Varbūt es tajās sienās pavadīju pārāk maz laika, tikai trīs savas dzīves gadus, kamēr citi visus divpadsmit. Es nesajutos kā atgriezusies mājās, es sajutos līdzīgi kā tolaik, kad jutos ne savā vietā, ne savā ādā. Bet tomēr...
Izejot laukā no skolas, es biju priecīga, ka tas posms manā dzīvē ir sen beidzies.
Liktenis nav rīkojies stulbi, sakārtojot visu tieši tā, kā ir tagad. Tik labi.
0 viedokļi:
Ierakstīt komentāru