Kad Kaupers dzied par to, ka „tā var nogurt tikai no svētkiem” – viņš nekļūdās. Man liekas, ka vēl ilgi pirms Ziemassvētku kņadas un Jaunā gada sagaidīšanas ilgojos kādu dienu pavadīt neko, neko nedarot. Nekādu ballīšu, nekādu cilvēku. Nesanāca. Pasākumi rindojās viens pēc otra, nedēļas skrēja tik ātri, bet pirmdienās kļuva arvien grūtāk. Nācās atskārst, ka darba dienu naktīs guļu ilgāk nekā nedēļas nogalēs. Izpelnoties visvecākās sēnes statusu pilsētā - šonedēļ es uzmetu visus – tīši vai nejauši, bet izdevās viena tāda nedēļas nogale, kas kā piektdienā iesākās mierīgi, bez steigas, spīguļiem un kņadas, tā šobrīd noslēdzas.
Neatceros, kad vēl tā būtu kaifojusi staigājot pa Rīgas parkiem. Ai, nē, laikam beidzamā reize bija tad, kad tie bija pavasara košumā. Parkos mēs esam bieži, jo kur gan citur mazajam kakmāsteram izskrieties, bet šoreiz nesteidzīgi bridām un baudījām sniegu. Tas mums arī netipiski, priecāties par sniegu. Aizsoļojām līdz Andrejsalai un izsmējāmies par Somu tūristiem, kas kā izslāpuši uzklupa Spirits&Vines.
Lai arī vēl kādu nedēļu atpakaļ, es varu apzvērēt, ka gaisā sajutu pavasari, šajās brīvdienās es atkritu atpakaļ ziemā. Bet nebija tik slikti! Apciemojot vecākus, pa ilgiem laikiem es atkal aizgāju līdz jūrai! Ja nemaldos, kopš novembrī uzsniga sniegs, līdz turienei aizbrist vairs neizdevās. Man atkal bija sārti vaigi, un ne jau „pērlīšu”, bet svaigā gaisa pelžu dēļ.
Un filmas, vairāk nekā sajēgas! Gana daudz smieklu, gana daudz asaru. Sentimenta un mīlestības. Skaista, skaista nedēļas nogale. Pēc ilgiem laikiem mēs bijām divatā. Divi vien, lai paspētu uzošņāt visu to, kas skrienot pa ciemiem pazib nemanīts. Un tā sajūta bija brīnišķīga, ka mums nevajag vienam no otra bēgt. Pat tad, ja divas dienas tikai mēs abi- viens otram.
Patiesībā, man vēl joprojām nemaz nav gana :-)
Šādas dienas ir vislabākās! :)
AtbildētDzēstDiāna