The only one who can tell you „you can't” is you. And you don't have to listen*

Ja reiz esi, kādā vīlies tam ir grūti pārkāpt pāri. Ko darīt ja šīs vilšanās dēļ sāc neuzticēties visiem? Sarunā ar draudzeni uzklausīju viņas pārdomas par vilšanos savos padotajos. Bieži viņi neattaisno uz sevi liktās cerības, draudzene tad dusmojas uz sevi un nosolās, ka nekad vairs neuzticēsies. Tomēr viņa sev doto solījumu netur un atkal no jauna notic. Varbūt viņa ir nebeidzama optimiste, un kā zināms, optimisms un pozitīva domāšana nav īsti tā raksturīgākā latviešu īpašība, bet es turu īkšķus, lai šo gaišo skatījumu uz lietām viņa nekad nezaudētu.

Kāpēc tā? Tāpēc, ka patiesi, starp desmitiem slikto piemēru būs viens labais, bet pārstājot tādai iespējai ticēt, mēs to vienkārši palaidīsim garām. Piemēram, mans jau izslavētais gadījums ar kontrolieriem, kas manu izmisumu un attaisnošanos ar pēkšņi saplīsušo e-talonu uztvēra par meliem,  jo ik dienu viņi sastop simtiem tādu, kas šādi attaisnojoties ik dienu brauc „par zaķi”. Šis ir no tiem reāli saprotamajiem piemēriem, kāpēc kontrolieri ar mani rīkojās tieši tā un ne citādāk. Dažādi indivīdi un situācijas ir padarījušas viņus tik tēraudzcietus, ka nu jau ir grūti atšķirt, kad cilvēks stāsta patiesību, bet, kad melo.

Protams, runa nav par kontrolieriem. Runa ir par mums jebkurā ikdienas situācijā. Kā, lai mēs zinām, kad mums nav dota iespēja un ir atteikts ne jau mūsu, bet iepriekšējās negatīvās pieredzes dēļ? Es domāju, ka bieži. Ne mazums reižu esam teikuši un dzirdējuši – tādus kā tevi es pazīstu; tādiem kā tu es redzu cauri utl. Un Vai vienmēr mums ir izrādījusies taisnība?

Cik nav dzirdēti tādi gadījumi, kad, kāds nenoticot sev, savai idejai un projektam to ir pārdevis par nieka grašiem, bet, kāds, kas to nopircis – noticot idejai ir kļuvis stāvus bagāts. Tāpat ar cilvēkiem, kādam nav dota iespēja, jo neatbilstot kādiem tur pieņemtiem standartiem, bet vēlāk... vēlāk šis izbrāķētais cilvēks lūkojas uz mums no visām kino afišām, savu aģentu, kas noticēja..  padarot laimīgu un, protams, kas nav mazsvarīgi – bagātu ;)

Zinu, nav viegli. Man pašai ir grūtības ar ticību sev, citiem .. bet tā nevar dzīvot. Tā mēs stāvam uz vietas, neļaujot pat vistrakākajām idejām, visdullākajiem cilvēkiem mainīt sevi un mūsu pasauli un domāšanu.

* citāts no Nike.

manas barikādes

Es pārbaudīju un nobrīnījos. Tiešām pēdējo divu gadu laikā neviena ieraksta par janvāra notikumiem 1991.gadā. Ejot garām Rīgas Domes Barikāžu atceres dienu pasākumu plakātiem Rīgas ielās, kas vēsta par to, ka, lai arī tajās dienās visi gaidīja tankus un šaušanu, patiesībā tas esot bijis pats miermīlīgākais laiks, kad visa tauta esot bijusi vienota. Vienota, tieši tas, kas šobrīd pietrūkst mūsdienu Latvijā, tikai nieka 21 gadu pēc notikušā. Varbūt veselīgi būtu atskatīties uz tā laika notikumiem un mēģināt izjust tā laika cilvēku sajūtas, lai apstātos, padomātu... padomātu par ko mēs šajā divdesmit viena gada laikā esam kļuvuši.

Man toreiz bija 7 gadi, bet atmiņā ir palikuši daži no tā laika notikumiem. Tā kā dzīvojām Vecrīgā, pašā notikumu degpunktā – pie Doma laukuma, tanku ierašanos gaidījām vismazāk. Vecāki, gatavojoties iebrukumam mani un brāli pirms tam instruēja – ja notiek apšaude, slēpjaties virtuvē. Šim padomam bija dažādi iemesli, viens no tiem, ka logi bija uz iekšpagalma pusi, bet caur biezajām mūra sienām lodes cauri netiktu. Bailes no lodēm sākās mirklī, kad augšstāva kaimiņienei, kāda no tām trāpīja tieši viesistabas lielajā spogulī. Bailes paspilgtināja fakts, ka dažas sekundes pirms notikušā, viņa bija tajā lūkojusies. Protams, ja trāpītu lielgabals... diez vai virtuve mūs glābtu.

Tanki nebrauca. Mēs atslābām. Līdz, kādu rītu es pamodos no mammas kliedzieniem – tie tuvojas. To stobri ir vērsti pret mūsu mājas logiem. Bija agrs rīts, es vēl gulēju. Caur miegam dzirdot kliedzienus, vēl pusaizmigusi izslīdēju no gultas un rāpoju uz virtuvi, ieslēpos vistālākajā stūrī – un iespējams, ka turpināju gulēt. Nākamreiz atjēdzos, kad mamma atkal kliedza, nu jau – kur Una, kur Una? Saprotot, ka mana gulta ir tukša. Tā ir epizode, kad piedzīvojām kopīgas bailes. Brālis toreiz bija mani ieraudzījis un apsauca mammu – viņa jau ir te. Ja nemaldos, toreiz mēs pat smējāmies. Tie bija tieši tik sirreāli, kā šis stāsts – te kliedzieni un bailes. Te saliedētība un nebeidzama mīlestība.

Mīļākās ir manas atmiņas par rituālu ik vakaru un rītu gatavot maizītes, karstu tēju un nest tiem, kas pie barikādēm sēdēja atbraukuši no tālākiem Latvijas nostūriem. Ik dienu es lūdzos, lai ņem mani līdzi. Vienreiz man ļāva. Tēvs no rokām neizlaida mazu, sarkanu pārnēsājamo radio. Tādus līdzīgus daudzi klausījās arī pie ugunskuriem Vecrīgā. Radio tolaik bija operatīvākais uzziņas avots. Atceros, ka tēja tika ielieta katram, kas pastiepa krūzi. Maizītes iedotas tiem, kas to lūdza, vai bija jau iepazīti. Neatceros. Vecāki piestāja te pie vieniem, te otriem, parunājās, devās tālāk.

Saliedētība, vienotība, mīlestība vienam pret otru, savu valsti – šīs ir tās sajūtas, kas mums ir jāatceras šodien. Jāatceras un jāpatur prātā. 

uz pienāca ziema

Un pēkšņi sākās ziema. Pirms nedēļas. Es jau smejos, pavisam drīz šīs „knapi-dzīvās-lapas” varēs kļūt par savdabīgo meteo lapu, kur tiek uzskaitītas pirmās sniegpārslas, uzziedējušie sniegpulkstenīši, pumpuri un koki, kas sākušas sārtoties. Vieglāk ir fiksēt to, kas notiek man apkārt, nekā paspēt aprakstīt to, kas notiek sajūtu līmenī. It kā, pa lielam, viss ir pa vecam un nemainīgs, tomēr ik dienu citādāk.

14.01.2012.

Ziemassvētku priekšvakarā, darba ballē, es sevī vīlos. Proti, ciemos bija ieradusies astroloģe. Es ilgi lauzos un domāju, ka neiešu. Man principā nepatīk uzzināt jebkādus sīkumus par nākotni, tas mani mulsina un biedē. Iespējams tas tāpēc, ka es ietekmējos. Ja man pasaka, ka pavasaris nesīs daudz pārbaudījumu, es sastingstu un ar šausmām gaidu, kas notiks. Es nespēju koncentrēties, bet fiksēju notikumus domājot – vai šis, vai šis ir tas par, ko tika runāts? Es nespēju rimties, līdz pamanu, ka nu jau ir iestājies rudens un viss garām. Vai nu zvaigznes nesa cita veida pārbaudījumus nekā gaidīju, vai nu zvaigznes izlēma citādāk, bet savās bailēs es to palaidu garām. Un tā par visu. Tāpēc kopš pēdējo reizi mamma mani aplaimoja ar astroloģisko karti – es visiem pareģojumiem eju ar līkumu. Bet atliek tik iemalkot svinību vīnu – te vienu glāzi par Ziemassvētkiem, te vienu par ballīti un kolēģiem, te trešo drosmei, kad jau attopies tur, kur vismazāk gaidīji. Nosaukts dzimšanas datums un laiks – attopos jau kosmosā. Es jautāju, viņa atbild, es klusēju – viņa stāsta. Un es sapīkstu, tik skāba kā vīns.

Vai zināt to sajūtu, kad gaidījāt vienu, bet dabūjāt ko citu? Tā bija ar mani. Es negribēju daudz. Es vienkārši gribēju dzirdēt to, ko biju galvā uzzīmējusi – savas dzīves gada plānu. Bet, nē. Viņa runāja par visu, tikai ne to, ko es biju plānojusi. Nē, ne jau sliktu viņa runāja. Nē. Vienkārši ne to, ko es gribēju dzirdēt. Pāris dienas es biju bēdīga. Gāja dienas, kreņķis mazinājās. Pārāk daudz dzīves, lai domātu par zvaigznēm. Es aizmirsu. It kā. Šodien es sapratu, zemapziņa ir maita. Tā neaizmirst. Tā atceras, atceras un izspēlē savu kārti, kad gaidi vismazāk.

Par šī gada pavasari es biju izlēmusi jau rudenī. Es spilgti zināju, kāds tas būs. Būtībā, pirms nedēļas es biju izdomājusi arī to, kāda būs vasara. Es visu zināju. Plāns, vai zini- manis pašas uzzīmēta astroloģiskā karte. Bet tā zemapziņa un viltīgie gājieni. Šodien es zaudēju pati sev. Savai zemapziņai. Es sekoju tam, ko man vēstot zvaigznes. Vismaz, ja pareizi iztulkots, jo, kurš teica, ka zvaigžņu karte jālasa tieši tā. Vai tad neesmu guvusi mācību no iepriekšējās reizes. Laikam jau ne. Nu redzēs. 

Laiks rādīs. Galu galā, mans astroloģiskais gads ir īsāks nekā reālais.

Kopsavilkumu varēšu vilkt jau pēc desmit mēnešiem – 4. novembrī, kad man esot jāsvin sava otrā (pirmā?) dzimšanas diena.

Let`s get together and feel all right

Nē, nebūs iedvesmojošu vārdu sākoties 2012. gadam. Nē, nebūs arī pilnīgi lieku apņemšanos - ko tā arī neizpildīt. Pirms gada es nojautu pareizi, dzīve ieviesīs savas korekcijas – gribi to vai, nē. Tāpēc es ļaušos dzīvei. Tik vienkārši. Ja būs sajūta, ka jālec, lekšu. Ja domāšu, ka laiks bēgt, paslēpšos zem segas vai likšos ko kājas nes. Un pat ja tā nedarīšu, tas nekas. Lai saprastu, kāpēc lietas notiek tieši tā un ne citādi, ir jāatkāpjas, bet, lai atkāptos ir jāpaiet gadiem. Gan es visu sapratīšu. Tagad es vienkārši dzīvošu! Šo gadu, šo mirkli.

Citādi. Citādi, es joprojām smaidu uzlūkojot vecgada nakts/jaungada rīta bildes. TLieliska gadu mija. Visapkārt tie, ko mīlu. Visapkārt mīlestība.

One love, one heart

Let's get together and feel all right

(Bob Marley)

Lai mīlestības piepildīts 2012.!

Mans 2011.

Viens no maniem mīļākajiem darbiņiem tuvojoties gadu mijai ir izskriet cauri dzīvajām lapām, lai atcerētos to, kas gadā piedzīvots, kas justs, kur būts un, kas darīts.

2011. gadu iesāku ar 11 lietām,ko apņēmos. Ar kaunu jāatzīst, ka tā no sirds paveicu tikai 4. punktu. Es atbrīvojos no liekā.  No liekā skapī, no liekā galvā, no liekā dzīvē. Zinu, ka ir vēl daudz, ko atstāt citiem, pagātnei vai izmest, bet viss nāk ar laiku. Bet liekā manā dzīvē šobrīd ir mazāk. Pārējais. Tas ir manas sirdsapziņas jautājums. Viss būs. Kādreiz. Pilnībā... vai vismaz daļēji.

Tā kā 2011. gada ziema bija sniegota un ilga, es uzsāku pavasara gaidīšanas iedvesmas kampaņu. Tas bija fantastisks laiks, kad ik dienu atverot pastkastīti saņēmu iedvesmas no lieliskām jaunām dāmām. Manuprāt, mēs visas guvām daudz vairāk prieka un krāsu pelēkajās pavasara gaidīšanas dienās! Varētu ko līdzīgu sarīkot arī šogad, kaut gan, man ir aizdomas, ka šogad pavasaris varētu nākt kaut kā vieglāk.

Aprīlī mana pavasara gaidīšana bija sasniegusi augstāko punktu. Kā katru gadu, arī šajā posmā es izdarīju kaut ar matiem. Ja 2010. gadā es no blondīnes tapu par bruneti, tad šogad es ieguvu koši sarkanu matu rotu. Lai pārmaiņas būtu vēl labāk jūtamas, pa taisno frizētavas es nonācu Rīgas 2. Vidusskolas salidojumā. Kārtējo reizi es atskārtu to, ka es varu būt pateicīga par to, ka dzīvē ir posmi, kas beidzas – uz neatgriešanos. Arī mani gadi vidusskolā. Neticami, bet joprojām tos atceroties es nepatikā noskurinos.

Maijā mēs devāmies ceļā. Izbraucām tieši manā dzimšanas dienā, lai uzdāvinātu dāvanu tēvam - viņa 70. dzimšanas – braucienu uz Kricovu, pilsētiņu Vācijā, kur viņš pavadīja kara gadus . Tas bija brauciens, kas noteikti satuvināja mūsu ģimeni.

Vasara bija dažādu sajūta pilna. Līgo svētki ko pēc ilgiem laikiem nepavadījām laukos Latvijā, bet devāmies uz Itāliju, lai noķertu vairāk saulītes, baudītu picas, jūru, kalnus un itāļu vīnus. Jūnijs bija pārdomu un atklāsmju pildīts. Par mīlestību, mājām, savstarpējām attiecībām …  Savukārt jūlijs bija ne tikai karstākais pagājušās vasaras mēnesis, bet tajā nācās daudz pārdomāt. Mest kauliņus, nemest. Es metu. Šis lēmums manu garastāvokli, pašsajūtu un profesionālo izaugsmi ietekmēja visu rudeni un ietekmē vēl tagad. Tāpat jūlijā es piedzīvoju skaistākās kāzas mūžā. Apprecējās mana mīļā Lienīte. Šī gada augustā es nolēmu savu blogu veidot ne tikai rakstos, bet arī bildēs. Līdz ar to augusts ir vispiepildītākais dzīvo lapu mēnesis. Iespējams, ka augusts bija arī pats piepildītākais manā 2011. gadā. Sākot ar atvaļinājumu, beidzot ar jauna darba uzsākšanu. Pavisam noteikti, nedēļasnogale Kuldīgā sevī apkopoja visas vasaras sajūtas. Laiskošanos dārzā, pie jūras. Lēnus rītus, gājienu uz tirgu. Draugus sev apkārt. Pat kino vakaru zem zvaigžņotas debess. Tas bija fantastisks mirklis pagājušā gadā. 

Septembris ieskandināja rudeni. Emocionālākais rudens, kādu es atceros. Ar pārdomām par izdarīto izvēli . Ar lūgšanām par ģimenes locekļu veselību. Septembris bija silts. Tas vienīgais sildīja no ārpuses, kamēr iekšēji bija ļoti, ļoti auksti. Oktobrī viss turpinājās. Mani nebeidzamie pārpratumi darbā, kas beigu galā vainagojās ar atlūguma iesniegšanu un izmisīgām asarām par muļķīgo lēmumu, ko pieņēmu vasarā. Līdz ar atlūgumu iestājās klusums manās lapās. Uz mēnesi. Man vajadzēja mieru. Beigās es aizbraucu izvēdināt galvu. Novembrī viesojāmies pie draugiemNorvēģijā. Tas bija fantastisks piedzīvojums, kurā es atskārtu, cik ļoti mani fascinē kalni un Norvēģijas daba. Es sadziedēju savu izmisušo dvēseli un Latvijā atgriezos daudz mierīgāka, pārliecinātāka par sevi un laimīgāka. Es noteikti gribētu Norvēģijā atgriezties. Tā valsts ir brīnumaina. Tā dziedē. Vismaz mani. Un rau, te mēs esam decembrī. Pārdomu un svētku mēnesī. Man tas bija pilns darba. Noguruma un vienīgas vēlmes – izgulēties, piepildīts.

Nu bet decembrī vēl nekas nav beidzies. Vēl vecgada pavadīšana un jaunā gada sagaidīšana. 

Ko 2012. nesīs, kā tur ies?

PS: 2011., ar visām pamācībām, pārbaudījumiem un piedzīvojumiem – Tu tomēr biji labs gads. Grūts, bet līdz ar to nāca dažādas atklāsmes. Paldies! Vēl tagad atceros kā Tevi sagaidījām. Varbūt zīmīgi, bet pirmā filma ko noskatījos 2011. gadā bija „Alise brīnumzemē”, un šajā gadā – es tāda mazliet biju. Par visu pārsteigta, nedaudz nedroša, nobijusies, bet zinātkāra un ziņkārīga.

beržam!

Kurš gan nav kaut reizi pasmējies par kērlingu, sporta veidu ko bieži dēvē par apkopēju/grīdas mazgātāju vai mājsaimnieču sportu. Vakar man bija tā iespēja izmēģināt pašai. Un ziniet, šodien man tīri tā neko sāp rokas no ledus beršanas, tāpat kērlinga iestumšana nav nekāda bērnu spēle – tur pareizi jāpastumj, lai nav par tālu vai tuvu, tur jāiegriež, lai trāpa centrā, nevis bortā. Tur jāsāk berzt tieši laikā, nevis par ātru vai vēlu. Vispār interesanti. Ja ir kompānija vismaz 6 cilvēku sastāvā (divas komandas), droši var izmēģināt. Tikai jāsaģērbjas silti un ērti sportošanai. 

ziemassvētki

Un atkal Ziemassvētki. Vai esi tiem sagatavojies vēl pirms adventes, vai steidz visu iespēt pēdējā dienā, Ziemassvētki pienāks tik un tā. Kad dāvanas saiņotas, kartiņas sarakstītas, paliktas zem eglītes un sēsts pie galda  - beidzot iestājas miers. Viss paveikts. Ir sagaidīts. Laiks mīlestībai, kas plūst caur sarunām, laiks smaidiem, ko veltīt mīļajiem, lai mirkli pasēdētu un izbaudītu. Brīnumu laiku.

Siltus jums visiem svētkus, lai pazūd skumjas un ilgas. Lai sirdi pilda tikai mīlestība un neviltots prieks.